Laura un Avanterras noslēpums

Skaidrs, ka Maksi nesauca par Tālsmirdi, bet gan par Maksimiliānu Smirtālu. Nejaukā smaka, ko viņš vienmēr un visur izplatīja, bezveidīgās miesas īpašniekam ātri vien bija palīdzējusi tikt pie savas iesaukas. Maksis Tālsmirdis nevarēja ciest Lauru, jo Lauru necieta Ronijs Rīdels. Ronijs bija Makša labākais čoms un iepriekšējā gada klases vecākais. Jaunā mācību gada sākumā viņa klasesbiedri tomēr ar krietnu vairākumu un Ronijam par milzīgu pārsteigumu bija nolēmuši ievēlēt Lauru. Tas Roniju bija dziji aizskāris, jo Laura 7.b bija jauniņā, un kopš tās reizes viņš tikai meklēja iespēju, kā iegriezt. Protams, Ronijs bija to nedaudzo vidū, kas viņu neapsveica dzimumdienā.

Laura nespēja īsti koncentrēties mācībām. Prātā nāca domas par profesoru Aureliānu. Dīvaini, ka viņš tik pēkšņi sasirdzis. Vēl piektdien viņai pie skolotāja bija notikušas stundas, un tā vien šķita, ka veselība viņam turas kaulos labāk nekā jebkad. Protams, profesors jau bija gados, varbūt tā ap septiņdesmit, ja ne vēl vecāks. Taču Laura nespēja atminēties, ka viņš kādreiz būtu slimojis. Gluži otrādi — Aureliāns taisni vai plīsa no veselības, un, par spīti cienījamajam vecumam, viņš uz vingrošanas stieņa vēl spēja iztaisīt tādus apgriezienus, kādi izdevās reti kuram skolniekam. Arī Laurai ne. Turklāt fiziski viņa patiešām par veiklības trūkumu nevarēja sūdzēties. Un tagad šī kaite, par kuru pat ārsts nezināja, kas tā īsti bija ...

Dīvaini!

Skolotāji, kam Laura apvaicājās par profesora Aureliāna pašsajūtu, arī neko tuvāk nezināja. Pat Sņaucerpufam nebija ne jausmas. Šņaucerpufa īstais vārds bija Dr. Heinrihs Sneiders-Rufs. Viņš internātā bija vēstures skolotājs, pavecs vīriņš ar pliku pauri un vecmodīgām brillēm un par iesauku varēja pateikties savam nervozajam ieradumam skaļi ievilkt gaisu caur degunu. Parasti Šņaucerpufs bija lieliski informēts par to, kas notika Rāvenšteinā. Taču šoreiz pat viņš padevās. Tātad Laurai nāksies apvaicāties mis Mērijai, bet diemžēl viņai pie šīs skolotājas mācības notika tikai nākamajā dienā.

Varbūt arī Persijs Valjants kaut ko zinās pateikt. Fizkultūras skolotājs tāpat kā Mērija Morgana ļoti labi sapratās ar Austrumu Aureliānu. Laurai nebija paslīdējis garām, ka profesors izjuta īpašas simpātijas pret abiem jaunajiem skolotājiem. Reizumis pat likās, ka Aureliāns par viņiem rūpējas gluži kā tēvs. Tātad varēja gadīties, ka Persijs Valjants zinās ko konkrētāk.

Citādi viņai vienkārši nāksies mēģināt apciemot direktoru, neraugoties uz Dr. Kvintusa Tumšicka aizliegumu. Viņai noteikti vajadzēja aprunāties ar profesoru. Beidzot jānoskaidro, ko viņnakt nozīmēja tēva mīklainā parādīšanās. Viņai vajadzēja atklāt ar to saistīto noslēpumu.

Un Laura bija pārliecināta, ka tieši Austrums Aureliāns bija īstais cilvēks, kas spēja šai lietā nākt talkā, ja nu tas vispār bija iespējams.

Pirmkārt, tāpēc, ka viņai to bija sacījis tēvs.

Otrkārt, tāpēc, ka viņa to vienkārši zināja.

*

Kaja pēc pusdienām atlaidās gultā un nodevās grāmatai un gandrīz tikpat biezai šokolādes tāfelei, Laura paķēra sporta somu, paukošanās masku un floreti un steidzās uz sporta zāli.

Ģērbtuvē bija vēss, un gaisā jautās viegla sviedru smaka. Laura maķenīt noskurinājās, iekams uzvilka paukošanas tērpu.

Zālē neviena nebija. Tātad Persijs atkal kavēja. Neraugoties uz agro pēcpusdienu, telpā jau gandrīz bija tumšs. Par laimi, Laura zināja, kur atrodas slēdži.

Zāles labajā pusē iedegās griestu lampas. Gar priekšējo sienu uz grīdas bija izritināts paukošanas celiņš. Laura uzkāpa uz tā un sāka iesildīties.

Viņa mācījās paukoties jau kopš sešu gadu vecuma. Pamudi-nājums bija nācis no tēva puses. Sākumā meitene bija pakļāvusies viņa idejai bez lielas sajūsmas, bet ar laiku iemīļoja šo sportu. īpašu prieku un vienlaikus izaicinājumu sagādāja ātruma apvienojums ar eleganci, atlētiska veiklība kombinācijā ar prasmīgu taktiku.

Jau gadu, kopš tēva pazušanas, viņa ņēma privātstundas pie Persija Valjanta. To bija ierosinājis Persijs. Viņš bija sacījis, ka Laurai esot izcils talants, un nudien būtu žēl, ja viņa to neizkoptu tālāk. Viņš pats bija piedāvājis pasniegt šīs stundas — par baltu velti.

Laurai nebija divreiz jādomā, un viņa piekrita. Kopš tā laika viņa trīs stundas nedēļā trenējās kopā ar Persiju. Sākumā treniņš bija licies ļoti smags. Dažreiz viņa jutās tik pārgurusi, ka jau grasījās atteikties. Bet rad viņai allaž ienāca prātā tēvs. “Ja labi grib, tad visu var sasniegt,” viņš vienmēr bija teicis, “tas, kurš atkāpjas, paliek zaudētājos.”

Tādēļ arī Laura bija izturējusi, un nu jau smagie treniņi viņai sagādāja prieku. Viņa ikreiz līksmoja par paukošanas stundām pie jaunā skolotāja.

Un nu Persija vēl joprojām nebija.