Laura un Avanterras noslēpums

Morvena bez žēlastības skubināja savu divradzi. — Uz priekšu, Fejumīla, kusties uz priekšu, — dziedniece sauca, aurojošajam vējam cērtoties sejā. Fejumīla pacēla galvu, saules gaismā iemirdzējās abi smailie ziloņkaula radziņi viņai pierē. Viņa mazliet nosprauslājās un turpināja cīnīties caur sniegu, kas nu jau sniedzās gandrīz līdz vēderam. Zem biezās sniega kārtas šauro taciņu, kas veda augšup uz pāreju, tikpat kā nevarēja saskatīt. Turklāt tā bija tik stāva, ka pa to nevarētu uzkāpt gandrīz neviens zirgs. Fejumīlai, Morvenas divradzim, tā turpretim nesagādāja nekādas grūtības. Viņa bez pūlēm pieveica kāpumu, un neviens solis nebija kļūmīgs.

Divradži bija ne tikai izturīgāki par zirgiem, bet arī spēja izturēt lielāku slodzi nekā viņu kautrie radinieki — tramīgie vienradzi, kas nu jau bija kļuvuši par retumu, kurš sastopams tikai feju mežos. Turklāt divradži maigumā un jūtīgumā no viņiem gandrīz neatpalika. Briesmas tie nojauta jau labu brīdi iepriekš un tālab spēja no tām laikus izvairīties. Šī iemesla dēļ Morvena ceļojumos bija izvēlējusies jāt ar divradzi, un Fejumīla viņas uzticēšanos vēl nekad nebija piekrāpusi. Divradži orientējās sensenās takās, kas vijās caur Avanterras zemi, un spēja zinātājus nogādāt galamērķī krietni ātrāk un drošāk nekā citas radības. Galu galā slepenās takas bija ieminušas fejas, kuru aizgādībā gan vienradži, gan divradži pavadīja pirmos mēnešus pēc savas dzimšanas.

Sniegoto kalnu baltās galotnes mirdzēja agrīnajā rīta gaismā un atspoguļoja saules spozmi, kas rotājās starojoši zilajās debesīs. Vējš, kas dzenāja atsevišķus vētras mākoņus, bija ledaini auksts. Tas iesitās Morvenai sejā, un, pat cauri biezajam apmetnim, kurā viņa bija satinusies, vilka stindzinošs aukstums, kas valdīja neviesmīlīgajās Sniegoto kalnu gālēs. Arī vilnas lakats, ko viņa bija apsējusi ap galvu, gandrīz nesildīja.

Tomēr ne jau par aukstumu Morvena bija norūpējusies, bet gan par Gaismas glabātāju, kurš bija lielās briesmās. Taču vēl ļaunāk bija tas, ka viņai nāksies pievilt Paravaina cerības. Viņa saprata, ka bruņinieks no viņas gaidīja brīnumu. Tomēr, neraugoties uz lielisko dziednieces mākslu, viņa Elizionu nespēja izārstēt. Morvena varēja rikai remdēt viņa ciešanas un pēc iespējas aizkavēt sabrukumu. Bet tādēļ vispirms vēl bija jātiek līdz Blāzmo-raldai!

Iedomājusies par krāpšanu, ar kādu viņa bija aizvilināta no Grāla pils, Morvena iekaisa dusmās. Toreiz, kad uzradās šķietamais sūtnis no tēva, viņai nebija ne mazāko aizdomu. Tieši otrādi, šī vēsts bija visai apsveicams iegansts, lai pēc ilgajiem prombūtnes gadiem beidzot atgrieztos dzimtenē. Tikai tad, kad tēvs pārsteigts bija ar viņu sasveicinājies, Morvenai atausa gaisma, ka te kaut kas nav lāgā. Drīz vien virs Rumorrekas, tēva pils, bija parādījies Bultspārnis. Varenais ērglis, Gaismas sūtnis, bija pavēstījis, kas viņas prombūtnes laikā bija atgadījies Blāzmoralda. Protams, viņa uzreiz devās ceļā. Tēva piedāvājumu sūtīt līdzi dažus bruņiniekus par pavadoņiem, lai tie viņu aizsargātu, Morvena bija noraidījusi. Lielāks pulks lēnāk tika uz priekšu un vienīgi piesaistīja uzmanību. Turklāt rikai divradži spēja sekot apslēptajām takām.

Beidzot Morvena bija sasniegusi pārejas augstāko vietu. Viņa deva divradzim nelielu atelpu un paraudzījās ielejā, kurā viņas priekšā pavērās Pļavuzemes zaļie plašumi. Dziedniece nopūtās. Ceļš līdz Blāzmoraldai vēl bija bezgala rāls. Viņai vajadzēja ne tikai šķērsot Pļavuzemi un pārvarēt mutuļojošo Pērkoņupi. Pēc tam viņu gaidīja baisais Vizošais tuksnesis, kas laikam gan bija bīstamākais ceļojuma posms. Un visbeidzot vēl nāksies sveikā tikt cauri Tumšajai aizai.

Tāls un bīstams ceļojums. Ja neviens neaizkavēs, viņai vajadzēs vismaz četras dienas. Taču iespējams, ka tad Elizionam jau būs par vēlu palīdzēt. Morvenas vienīgā cerība bija jaunais tilts pār Pērkoņupi, kura būvi viņa līksmi bija vērojusi šurpceļā. Tas nozīmēja ievērojami īsāku ceļu un noteikti ietaupītu vienu dienu.

Vienu dienu, kas varēja būt izšķirīga Gaismas glabātāja dzīvībai. Morvena izlēmīgi iecirta piešus divradža sānos un jāja uz Pļavuzemes pusi.

6 . nodaļa SLEPENS VĒROTĀJS

Priekšpusdiena Laurai aizritēja bez īpašiem starpgadījumiem. Mācības notika tikpat nejēdzīgi kā vienmēr. Lauras klasē bija astoņas meitenes un septiņi zēni, un lielākā daļa viņu apsveica dzimšanas dienā. Pat resnais Maksis Tālsmirdis, kurš parasti tikai burkšķēja viņai pretī un nepārtraukti krita uz nerviem, bija sasparojies uz pusdzīvu laimes vēlējumu.