Laura un Avanterras noslēpums

Alariks nedrīkstēja ieraudzīt Elizionu. Viņam nevajadzēja zināt, kas noticis ar viņu pavēlnieku. Zēns vēl bija pārāk jauns, lai spētu izturēt rūgto patiesību, domāja Paravains. Viņš tikai baiļotos — un palīdzēt Alariks tāpat nespēja.

Paravains iznāca no kambara, aizvēra durvis un jautājoši pavērās zēnā.

Viegli palocījies, Alariks sacīja: — Man jums jānodod ziņa, kungs — Bultspārnis atgriezies no Miglas zemēm. Viņš Morvenai nodevis jūsu vēsti.

— Paldies tev, Alarik, — bruņinieks atbildēja, laipni pasmaidot. — Vari iet atpūsties. Bet pirms tam palūdz māsu, lai viņa pagatavo vēl tēju Gaismas glabātājam.

— Ar prieku, kungs! — Ieroču nesējs vēlreiz palocījās un aizgāja. Viņa kurpes, kas bija darinātas no mīkstas ādas, uz akmens plāksnēm nesacēla gandrīz nekādu troksni.

Paravains devās atpakaļ uz Eliziona kambari un atkal apsēdās pie sava pavēlnieka guļvietas. Eliziona stāvoklis nebija mainījies. Bruņinieks noraizējies raudzījās uz priekšu un arsāka lauzīt galvu. Cik briesmīgi, ka Morvenas nebija Grāla pilī!

Tieši tobrīd, kad visvairāk bija nepieciešama viņas palīdzība, Blāzmoraldas dziedniece bija devusies ciemos pie sava tēva Rumora, tālo Miglas zemju valdnieka. Viņš pirms kāda laika bija atsūtījis pie meitas sūtni un lūdzis iegriezties. Morvena bija vienīgā, kas Elizionam varbūt vēl varēja palīdzēt. Bez šaubām, kad Bultspārnis bija nodevis Paravaina vēsti, viņa tūdaļ bija devusies ceļā, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos Blāzmoraldā. Tomēr pat ar visātrāko zirgu tas prasītu vairākas dienas. Turklāt Melnie Spēki darīs visu iespējamo, lai aizkavētu vai pat novērstu Morvenas atgriešanos. Tātad pilnīgi iespējams, ka viņa ieradīsies par vēlu...

Šī doma bija tik baisa, ka Paravains neuzdrīkstējās to izdomāt līdz galam. Ja nudien notiktu neiedomājamais, tad ļaunie spēki vairs nebūtu apturami — un tad ari būtu beigas. Avanterra sabruktu, un arī Cilvēkzvaigznei būtu lemts gals. Sāktos Mūžīgās Iznīcības kundzība.

Bruņinieks Paravains saslējās. Nē! Tas nedrīkstēja notikt. Nekad!

Gaismas glabātājs atkal izdvesa klusu vaidu. Viņa baltie mati bija mitri un sveču gaismā uz pieres kā mazas sudraba pērlītes mirdzēja sviedru pilieniņi.

Paravains bļodā ar aukstu ūdeni samērcēja linu drānas gabalu, rūpīgi izgrieza un uzklāja uz pieres uz nāvi slimajam.

— Labi, — viņš nopūtās. — Tā ir labāk. Vai vari iedot padzerties?

— Protams, kungs. — Paravains steigšus nolika malā kompresi, paņēma karafi un pielēja māla kausu pilnu ar ūdeni. Tad, ar kreiso roku balstīdams veco vīru zem muguras, viņš pacēla Elizionu no guļvietas un pielika pie viņa lūpām kausu.

Gaismas glabātājs dzēra maziem malciņiem. Kad kauss bija iztukšots līdz pusei, viņš pārtrauca. — Paldies! — viņš sacīja. — Ļoti pateicos!

Kamēr Paravains nolika kausu maliņā, vecais virs gurdi atslīga spilvenos. Vienu brīdi kambarī valdīja klusums. Tikai sveces klusi sprakšķēja.

Slimnieks bezspēkā noraudzījās jaunajā bruņiniekā, bet tas izvairījās no viņa skatiena, atkal paņēma linu drāniņu un iegremdēja ūdenī. Kad Paravains no jauna gribēja to uzklāt pavēlnieka pierei, vecais vīrs satvēra bruņinieka roku un turēja to ciet.

— Kālab tu nesaki, kas uz sirds? — Elizions vaicāja aizlūstošā balsī.

Paravains izbrīnījies palūkojās pavēlniekā. Par spīti ilgajam laikam, ko viņš bija nokalpojis Gaismas glabātājam, bruņinieks vēl joprojām nebija pieradis, ka viņš spēj lasīt domas. Paravainu tas ikreiz no jauna pārsteidza.

— Nu, labi, — bruņinieks atbildēja. —Ja nu jūs tā vēlaties! — Viņš saņēma visu savu drosmi. — Kas... kurš viņai to pateica? — viņš vaicāja. — Kurš viņai atklājis lielo noslēpumu?

Kaut arī Gaismas glabātājs bija stipri novārdzis, viņš nikni papurināja galvu. — Kāds muļķīgs jautājums, — viņš sašutis atteica.

Paravains sadudzis iekoda lūpā.

Taču vecais vīrs to nepamanīja. — Notika tāpat kā kopš laiku pirmsākumiem, — viņš turpināja. — Māte pasaka dēlam, tēvs — meitai. Tāpat arī viņai.

Paravains strauji pacēla galvu un lielām acīm vērās savā pavēlniekā. Skatienā parādījās milzīga neizpratne. — Bet... es... es... nesaprotu, kungs, — viņš stomījās. — Tas taču nav iespējams! Viņas tēvs taču ir...

— Klusē, mazdūšīgais! — Gaismas glabātājs pavēlēja bruņiniekam, un viņa balsī bija jaušamas dusmas. Ar lielām pūlēm viņš pieslējās sēdus. — Klusē un tici gaismas spēkam! — Tad viņš gurdeni atslīga guļvietā. Aizvēra acis un pēc maza brītiņa bija iegrimis dziļā miegā.

Kad auto pārbrauca pāri pakalna virsotnei, tālumā jau varēja ieraudzīt Rāvenšteinas pili. Tā bija uzcelta apvidus visaugstākajā vietā un tālab redzama jau no tālienes. Rāvenšteina tomēr nebija nedz varens cietoksnis, nedz arī iespaidīga pils, drīzāk gan neliela un viegli pārraugāma būve.