Laura un Avanterras noslēpums

Un viņa jau tagad nopriecājās, iedomādamās, kādu seju Laura rādīs, beidzot uzzinādama patiesību.

Visu baismo patiesību.

4. nodaļa PIEDZĪVOJUMS SĀKAS

Svūpijs šķērsoja pakalna virsotni, aiztipināja uz saules apmirdzēto pļaviņu, piecēlās pakaļkājās un ar apaļajām ačelēm ziņkārīgi pavērās visapkārt. Pūkainā galviņa grozījās šurpu turpu, kamēr viņš ošņādams ievilka gaisu. Šādā stāvoklī zvēriņš bija turpat vai olekti garš. Viņš pārsteidzoši līdzinājās jenotam — ap acīm tumši loki, pelēkbrūnais kažoks atmirdzēja saulē kā zīds. Kuplā aste ar melnajiem un pelēkajiem gredzeniem bija apmēram pustik gara kā rumpītis un nemitīgi kustējās. Tikai ausis atgādināja spēļu lāčuku, un uz muguras pacēlās spārni no plānas ādas, kurus tas varēja izplest un sakļaut kā sikspārnis.

Tad zvēriņš satraukti iebrēcās, iepleta spārnus un metās uz priekšu, pa pusei ar lieliem lēcieniem, pa pusei lempīgi cenzdamies pacelties spārnos.

Klusumu pāršķēla dzidra zēna balss: — Bučmūli! Bučmūlīt! Kur tu pazudi? — Tūliņ pat aiz pakalna parādījās izstīdzējis zēns, vezdams pavadā brūnu stepes poniju. Viņam varēja būt apritējušas četrpadsmit vasaras. Viņš staigāja kailām kājām un nēsāja vamzi un bikses līdz ceļgaliem, apģērhs bija darināts no brūnas ādas. Viņu pavadīja meitene vienkāršā baltā tērpā, kas sniedzās tai līdz puslieliem. Viņa bija mazliet jaunāka, apveltīta ar riem pašiem samērīgajiem vaibstiem kā zēns un gaišmataina tāpat kā viņš. Mati gan viņai bija krietni garāki nekā brālim un sapīti biezās bizēs.

Abi palika stāvam kalna galā, pielika roku pie acīm un vēroja plašo ieleju, kas pavērās viņu priekšā. Jau pēc maza brītiņa meitene pastiepa roku un norādīja uz koku, kas atradās kādu piecdesmit soļu attālumā. — Re, kur ir, Alarik! — viņa satraukta iesaucās. — Tur, kokā!

Zēns pavērās norādītajā virzienā un sabozies saviebās. — Varēju jau arī uzreiz iedomāties, ka tas rīma būs paņēmis kursu uz tuvāko smaržābeli! Varbūt saoda jau no tālienes un tāpēc arī aizlaidās. — Tad viņš pievērsās māsai. — Nāc līdzi, Alienora, — mums āboli noteikti garšos ne sliktāk kā Bučmūlim!

Brālis ar māsu sadevās rokās un metās skriešus, un bērītis braši rikšoja viņiem nopakaļus.

Jau labu gabaliņu no koka viņi sajuta lielisko ābolu smaržu. Tie smaržoja pēc meža ogām, saldām melonēm un akāciju medus. Svūpijs sēdēja pašā augstākajā zarā, satvēris priekšķepās vienu no zeltvaidžiem augļiem, un šmakstinādams našķojās.

— Vai klusāk nevar, Bučmūlīt? — zēns iesaucās, noraudams dažus ābolus sev un māsai. Brīdinājums gan bija bez panākumiem. Svūpijs šmakstinājās drīzāk vēl skaļāk nekā pirms tam.

Alienora saviebās. — Bučmūlis droši vien to nekad neiemācīsies. — Bet nomierinies, Alarik. Viņš vismaz paliks pie tevis, nevis kopā ar saviem mežonīgajiem radiniekiem Čukstu mežā. Nepazīstu nevienu citu, kuram vēl piederētu pieradināts svūpijs.

— Tevi tas pārsteidz? — Alariks nosmīkņāja, raudzīdamies māsā un pasniegdams viņai ābolu. — Es arī paliktu pats savās mājās — arī tad, ja citur kaut vai rauši no debesīm kristu!

Brālis ar māsu apsēdās zālītē un notiesāja augļus. Skatieni klejoja pār puķēm nosētajām pļavām, auglīgajiem laukiem un mūžsenajiem mežiem, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Neviens neteica ne vārda, dzirdama bija tikai bišu un kameņu čaklā sanēšana, putnu līksmā čivināšana un Bučmūļa skaļā čāpstināšana.

Kad Alienora bija līdz serdei nograuzusi otru ābolu, viņa jutās paēdusi. Meitene atlaidās uz muguras un raudzījās augstajās zilajās debesīs, kur, neraugoties uz dienu, bija redzami divi mēneši — zelta un tumšzilā krāsā, kas gaiši mirdzēja un laistījās. Meitene pārsteigta piecēlās sēdus un pievērsās brālim. — Vai Cilvēk-zvaigzne šodien spīd spožāk nekā parasti, vai arī man tikai tā liekas?

Par atbildi zēns sarauca pieri. — Klausies uzmanīgāk, kad vecie kaut ko stāsta. — Viņa balsī bija jaušams pārmetums. — Skaidrs, ka Cilvēkzvaigzne šodien mirdz gaišāk nekā parasti — jo šodien tā iegājusi trīspadsmitnieka zīmē, tāpēc! Tā ir īpaša diena, Alienora! Ne tikai Cilvēkzvaigznes iemītniekiem, bet arī mums. Jo šajā dienā —

Viņu pārtrauca briesmīgs troksnis, kas tobrīd atskanēja no tālienes, zema dārdoņa, kas likās nākam no elles bezdibeņiem.

Alienora izbijusies sarāvās. — Kas tas bija? — viņa vaicāja un tramīgi pavērās brālī.

Alarika sejā arī bija iegūlusi šausmu izteiksme. — Nezinu. Varbūt kāds burmorks vai grolfs?

Meitene steidzīgi papurināja galvu. — Nedomāju vis, Alarik! Izklausījās trakāk. Daudz trakāk!

Viņa žigli pielēca kājās un pavērās visapkārt. Un baisais troksnis vēlreiz pāršķēla rāmo klusumu — šoreiz atskanēdams skaļāk un tuvāk nekā iepriekš.

Svūpijs izgrūda pārbiedētu brēcienu, nometa zemē ābolu, un no zara ieplanēja taisni azotē zēnam, kurš arī nupat bija piecēlies.

— Nāc, Alarik, — meitene iesaucās, — jāsim atpakaļ, ātri!

Zēns neatbildēja. Viņš vēroja apvārsni un piepeši pamanīja, ka tālu dienvidos debesis apmācas. Viņš norija siekalas, tad pagriezās un skaļi nosvilpās.