laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Viņa sekoja Persijam, kas cienīgā gaitā devās uz kāpņu pusi — beigu beigās viņi nealka sacelt nevajadzīgas aizdomas, pārāk steigdamies. Apdomīgi kāpjot augšup pa pakāpieniem, Laura veltīja pateicīgu skatienu Portakam, jo akmens milzis viņai bieži bija nācis talkā lielajā piedzīvojumā, un draudzīgi viņam uzsmaidīja. Tomēr milzīgā auguma rīmju kalējs viņu neievēroja, tikai stingi raudzījās tālumā. Lauru pārņēma vilšanās rūgtums — viņa zināja, ka kolonnā izkaltais milzis spēja ne tikai atdzīvoties pusnaktī, bet zinātājiem arī dienas laikā varēja parādīt, kādi slepenie spēki bija atrodami aiz viņa ārējā veidola. Kādēļ tad viņš nepamirkšķināja, lai sasveicinātos kā viņas trīspadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņš pirmo reizi bija devis zīmi?

Tad Laurai ienāca prātā, ka Reimunds Portaks viņu vēl nemaz nevarēja pazīt. Viņu sastapšanās notiks tālā nākotnē, un vajadzēja paiet vēl daudziem gadsimtiem, lai akmens milzis uzzinātu, ka ari viņa pieder pie sargātāju loka.

Ieejas hallē Laura paskatījās uz pretējo sienu — un satriekta sarāvās. Tas gan nebija tāpēc, ka tur nebija piekārta glezna ar Silvu un melno vilku. Ar to viņa galu galā bija rēķinājusies. Šausmas iedzina atbaidošais briesmonis, kurš gleznas vietā blenza pretim no gobelēna, kas sniedzās gandrīz no grīdas līdz pat griestiem — acīmredzot tas pats lemurs, ar ko Laura jau bija iepazinusies. Rupji veidotā nezvēra galva izskatījās pārsteidzoši līdzīga tai grimasē saviebtajai galvai, kas sargāja eju vecajās kapenēs un, pirmoreiz tur iegriežoties, bija iedzinusi Kaju un viņu pašu paniskās bailēs. Tā ķermenis nebija mazāk briesmīgs; Laurai tas atgādināja milnu vēzējošo alu trolli, kas Morijas raktuvēs bija uzbrucis Frodo un viņa ceļabiedriem, gandrīz pārvērzdams viņus par slapju vietu. Viņam bija gari nagi, un kailā aste bija tik gara, ka līdzīgi čūskai bija apvijusies ap pinkaino kreiso kāju. Meitene nomākta piebikstīja Persijam un norādīja uz nezvēru.

Skolotājs pretīgumā saviebās. — No tāda nudien sametas bail. Par laimī, tas irr tikai gobelēns, jo dzīvē es arr tādu monstre* ne-grribētū satikties!

Lai gan Laurai it nemaz nebija labi ap dūšu, viņa vilcinādamās piegāja tuvāk sienas greznojumam. Gandrīz vai šķita, ka šis nezvērs viņu pievelk ar burvju varu. Tas blenza viņai tieši acīs, bet sejā iezīmējās neslēpta asinskāre. “Pagaidi tikai, līdz nonāksi man nagos,” tas likās sakām, “tad es tevi aprīšu ar visiem kauliņiem!”

Laura uzmanīgi pieskārās paklājam. Tas likās ārkārtīgi mīksts. Ja viņa nemaldījās, tas bija tīrs zīds. — Tas noteikti ir ļoti vērtīgs, vai ne?

Persijs, kurš lēnām bija sekojis, pamāja. —Ja parreizi atcerros, tad Reimārs fon Rāvenšteins šo darrgumu atveda no krrusta karra. Viņš to izdevīgā brrīdī bija nozadzis no kāda maurru augstmaņa pils. Tas vīrrs bijis lietprratējs burrvju mākslās, tas ir, noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Bet man gan šķiet, ka tas bija tikai labs iemesls, lai novāktu to nelaimīgo un izlaupitū viņa mantību!

— Ja tas paklājs nudien ir tik vērtīgs, kāpēc tagad tas vairs nekarājas hallē? — Laura brīnījās. — Tu jau zini, pie mums internātā. Kas ar to noticis?

— Manas zinašānas tiktāl nesniedzas, nuidemoiselle. — Persijs neziņā saviebās. — Varbūt gobelēns ir nolaupīts, tāpat kā parrējie Nežēlīgā bruņinieka darrgumi. Bet nu iesim sameklēt kādu istabmeitu, lai dabūtu naktsmājas.

Sargātāju uzstāšanās svētku vakara maltītē guva panākumus. Persijam bija izdevies sadzīt rokā tamburīnu, ar ko Laura pavadīja viņa sniegumu. Kaut arī tas skanēja tikpat šķībi kā Reimāra lauta, Persijs Nežēlīgo bruņinieku un viņa neaptēstos pudeles brāļus tomēr spēja iepriecēt ar dziedāšanu — vismaz tikām, kamēr viņi vēl bija skaidrā. Jo svinīgi pasludinātie svētki bruņinieku zālē izvērtās par mežonīgu dzeršanu.

Milzīgais no dzelzs kaldinātais kroņlukturis, kas karājās pie griestu sijas, bija tas pats, kas internāta ēdamzālē. Tagad gan to rotāja dučiem lāpu, kas telpu apgaismoja ar šaudīgu gaismu. Sienas vēl nebija apšūtas ar koku, bet gan rādīja atsegtu akmeņu mūri. Zāles galā, kur internātā atradās paaugstinājums ar skolotāju ēdamgaldu, stāvēja rupji tēsts koka galds, pie kura sēdēja Reimārs fon Rāvenšteins un krietns ducis viņa ieroču brāļu. Neraugoties uz saiešanas svinīgo raksturu, visi bija apkārušies ar ieročiem. Tieši aiz Reimāra krēsla sienā bija iedarināts kamīns, kurā braši kurējās uguns. No sprakšķošajām malkas šķilām šad tad lēca dzirksteles, un gaisu pildīja dūmu smarža.