laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Uz galda stāvēja māla krūzes un kausi, kas bija pildīti ar vīnu, un bļodas ar ceptu un sutinātu cūkas un vērša gaļu. Kalpones un kalpi čakli gādāja, lai tie nekad nebūtu tukši un Reimāram un viņa biedriem nekā netrūktu. Goda viesis vēl nebija ieradies, jo krēsls blakus Nežēlīgajam bruņiniekam bija tukšs. Klātesošos tas tomēr nekavēja kārtīgi pierīties. Vīri kā izbadējušies vilki ar pirkstiem grāba no terīnēm pēc iespējas lielākus gaļas gabalus, tad iecirta tajos savus retos zobus un, nekautrēdamies un skaļi šmakstinādami, aprija gardumus, no kuriem pilēja tauki. Tikpat alkatīgi un skaļi strebjot, viņi salēja rīklēs vīnu, kamēr zālē skanēja Persija balss un stāstīja par maigi plaukstošas mīlas laimi.

Viņa priekšnesums pie galda izraisīja piekrišanas saucienus, kuros netrūka arī piedauzīgu komentāru. Reimāram un viņa draugiem acīmredzot par mīlestību bija pavisam citādi priekšstati nekā balāžu sacerētājam. Persijs tomēr neļāvās apmulsumam. Viņš paklanījās publikas priekšā un pateicās par augstsirdīgo uzmanību.

— Liels paldjēs, messieurs*, sirsnīgs paldjēs!

Pat Nežēlīgais bruņinieks likās apmierināts. Viņa seja bija piesarkusi no vīna, un rēta uz paura kvēloja vēl košāk nekā pēcpusdienā. — Nemaz nebija slikti, spēlmani! — viņš slavēja un, viltīgi smīnēdams, pavērās visapkārt. — Kāda laime, ka tie puiši, kas jums uzbruka, atņēma tikai mantas, nevis dzīvību, vai ne?

Atskanēja ļauni smiekli, kamēr galda galā piecēlās hunnim līdzīgs bruņinieks, īsts lācis.

Laura pārsteigta ievēroja, ka Persijs nobāla. — Kas noticis?

— Baidos, ka es to tipu pazis'tū, — skolotājs ātri nočukstēja.

— Tas ir Bardolfs Stiprais, viens no Reimāra brriesmīgākajiem ierroču brrāļiem, no viņa bijās gandrriz vēl vairrāk nekā no Nežēlīgā brruņinieka. Hrronikās rrakstīts, ka viņš neizvairrijās ne no viena strrīda un izmantoja pat niecīgāko iemeslu, lai krristu kādam krrāgā — parasti tas prretiniekam beidzās arr nāvi!

Ak vai!

Smiekli pierima, un Bardolfs Stiprais sāka mnāt. —Jums taisnība, Reimār, nudien! Tādēļ iedzersim uz šo spēlmaņu veselību, lai viņi vēl ilgu laiku paliek pie mums un priecē mūs ar savām dziesmām!

Persijs sazvērnieciski pamirkšķināja Laurai — iet labāk, nekā bija cerēts, vai ne?

Viņa jau gribēja atsmaidīt atpakaļ, kad sajuta draudam briesmas.

Bruņinieki pie galda pacēla kausus un pievērsās Bardolfam.

— Lai dzīvo spēlmaņi! — viņš uzsauca plītētājiem. Tie pievienojās saucienam, pielika kausus pie lūpām un iztukšoja tos vienā rāvienā. Kad kalpones piesteidzās, lai tos atkal piepildītu, Bardolfs lika pieliet divus kausus Laurai un Persijam. — Se, jūs esat to pelnījuši! — Viņš pastiepa tos abiem pretī. — Tagad dzeriet!

Laura paskatījās Persijā, meklēdama palīdzību. Viņa taču nevarēja lietot alkoholu — nekādā ziņā! Ko nu?

Skolotājs izņēma Bardolfam no rokas vienu kausu un paklanījās. — Ārrkarrtīgi laipni no jūsu puses. Taču baidos, ka Laurerics, mans māceklis, vēl ir parr jaunū, lai bauditū rraudzētu vīnogu sulu.

Bruņinieku zālē vienā mirklī iestājās klusums. Bardolfa seja nomācās kā vasaras debesis, pie kurām briest negaiss. —Jūs uzdrošināties atteikties no mana piedāvājuma?

— Nebūt ne, mans kungs. — Persijs smaidīdams izturēja izaicinošo skatienu. — Es ar vislielāko prrieku iedzerršu uz jūsu veselību — tikai Laurenca jauno gadu dēļ nedomāju, ka būtu labi, ja viņš mums pievienotos.

— Puika ir gana vecs, lai kopā ar jums klaiņotu apkārt. — Bardolfa balss bija bīstami pieklususi. — Kāpēc lai viņš būtu pārāk jauns, lai saskandinātu ar mani? — Viņš paspēra soli tuvāk Laurai, ar kreiso roku piegrūda viņai pie mutes vīna kausu, labo kā nejauši turēdams uz zobena roktura. Viņa sejā bija lasāms salts niknums, un Laura bija pārliecināta, ka viņš ne mirkli nevilcināsies likt ieroci lietā. — Dzer! — Bardolfs pavēlēja. — Vai ari nāksies tev iedzīt respektu ar varu!

Laura spītīgi saknieba lūpas. Bardolfa acis dusmās samiedzās pavisam šauras. Viņš jau bija izvilcis zobenu līdz pusei, kad atvērās ieejas durvis un bruņinieku zālē ienāca ilgi gaidītais viesis.

Visas galvas pagriezās, Reimārs un viņa pudeles brāļi pievērsās jaunatnācējam. Bardolfs lika savu upuri mierā.

Laurai trīcēja ceļgali. Viņai vajadzēja apsēsties, ja negribēja nogāzties zemē. Persijs viņu atbalstīja un paveda sāņus, kur viņa atviegloti atbalstījās pret sienu. Krāsa pamazām atgriezās meitenes vaigos, un Persijs varēja nopētīt vēlīno viesi. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka tā bija sieviete.

Viņa bija liela un slaida auguma un nēsāja cieši piegulošu tērpu no smaragdzaļa auduma. Seja zem piķa melnajiem matiem bija bāla un nekustīga.

Nežēlīgais bruņinieks bija piecēlies no krēsla un raudzījās viešņā ar priecīgu smaidu. — Sirīna, beidzot! Jūs pat nezināt, cik ļoti es priecājos jūs atkal satikt!