laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pie skaidrajām debesīm spīdēja mēness, liedams sidrabainu gaismu pār pili, kas bija tinusies naksnīgā klusumā. Bija dzirdami tikai Lauras un Persija ašie soļi, viņiem steidzoties lejup pa ārējām kāpnēm. Viņi jau metās uz arkveida vārtiem, kas veda ārā no iekš-pagalma, kad Laura sajuta ledainu aukstumu, kas triecās viņai pretī kā naidīga siena. Tad viņa pamanīja stāvus, kas slēpās pils ēkas tumšajā ēnā. Laura neticīgi apstājās un satvēra Persija roku, vērodama drūmos tēlus, kas mēmi un pavisam nekustīgi bija izkārtojušies gar trim pils pagalma malām. Kopā viņu varēja būt kāds simts, visi bija tērpušies bruņās. Laura dziļi sirdī sajuta nāvējošo saltumu, kas plūda no viņiem.

Tuvāk aplūkojot ēnu kareivjus, Laurai sastinga asinis dzīslās: kur vajadzēja atrasties cīnītāju sejām, tur rēgojās tikai melns tukšums. Visbeidzot viņa atskārta, ko tas nozīmēja: viņus bija ielencis bruņās tērptu garu karaspēks!

— Atpakaļ! — viņa nočukstēja, jo balss vairs neklausīja.

— Persij, mums jātiek atpakaļ.

Tad sargātāju ausis sasniedza baisi smiekli. Domājams, tie nāca no lielā torņa. Un nudien, tur augšā stāvēja Sirīna, melnā burve. Viņas kalsenais stāvs, kas kā tumšs siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm, atgādināja pieminekli ļaunumam. Līdzko griezīgie smiekli bija apklusuši, viņa izstiepa rokas un pavēlēja garu bruņinieku armijai: — Aštara ut tramiksum! — “Mostieties un nogaliniet!” Un tad atkal: — Tramiksum! Tramiksum!

Bruņas vienā mirklī atdzīvojās. Dzelžainie cimdi satvēra zobenus, un asmeņi spoži atvizēja sudrabotajā mēness gaismā.

Tostarp Laura un Persijs bija atkāpušies līdz kāpņu pakājei — lai konstatētu, ka ceļš uz pili viņiem bija slēgts. Reimārs un viņa vīri bija sapulcējušies pie ieejas un aizrautīgi vēroja spokaino izrādi.

Bruņās tērpto rēgu armija tuvojās. Žvadzēja bruņukrekli un bruņas, nošķindēja sejas aizsegi un kājsargi, kad kareivji lēnām tuvojās Laurai un Persijam.

Meitene izmisumā iebļāvās: — Ko nu, Persij? Ko mums darīt?

Taču viņš neatbildēja. Viņš tikai, ne vārdu neteicis, paskatījās Laurai acīs — un meitene saprata, ka arī viņš nezina izeju.

Glābiņa vairs nebija.

Ar viņiem bija cauri.

18. nodaļa SPĀRNOTIE LAUVAS

Laura juta, ka viņu lēnām pārņem izmisuma inde, kas drīz vien paralizēs sirdi. No lūpām izlauzās šņuksts. Meitene nokaunējusies aizgriezās. Viņas skatiens pievērsās akmens milzim.

Portaks! Viņš sazvērnieciski skatījās Laurā — un, piepešas apskaidrības pārņemta, meitene mirkli saprata, kas darāms. Viņa žigli pielēca pie resnās kolonnas pamatnes un trīsreiz ar roku apļveidīgi paberzēja auksto akmeni.

Portaks reaģēja ātri.

Tomēr Laurai likās, ka paiet vai vesela mūžība, līdz pīlārs, dobji dunēdams un dārdēdams, atdzīvojās, atraisīja savas gigantiskās rokas no nojumes un sāka sarauties. Laura nepacietīgi lūdzās: — Pasteidzies, Portak! Lūdzu, ātrāk!

Ieraugot atdzīvojušos milzi, Reimāra drauģeļus sagrāba izmisums. Viņu acis bailēs iepletās, atskanēja stostīgas lūgšanas, un pāris vīru pārmeta krustu. Viņi gan mīļuprāt būtu laidušies lapās, taču Nežēlīgais bruņinieks pavēlēja viņiem palikt.

— Stāvēt uz vietas, jūs, zaķapastalas! — viņš ierēcās. Pavēle atstāja iespaidu: vīri palika stāvam viņam pie sāniem, kaut arī trīcošiem ceļgaliem.

Laura turpretim bailīgi vēroja arvien tuvāk nākošos bruņās tērptos stāvus. Par laimi, tas notika lēni. Viņu kustības bija ārkārtīgi neveiklas, tāpat kā lemuram, un atgādināja tēlus vecās fantāzijas žanra filmās, kas viņai allaž bija tā patikušas. Tikai šeit tā nebija filma. Šeit bija nāvējoša nopietnība.

Portaks beidzot bija rimies sarukt. Viņš izslējās taisni, izstaipījās un pārmetoši paskatījās sargātājos. — Kāpēc nedomājāt agrāk, ka es varu talkā atnākt? — viņš sabozies norūca.

— Sorry, — Laura atteica. — Man ļoti žēl!

Satrakots Sirīnas kliedziens lika meitenei pacelt skatienu. Melnā burve bija pārliekusies pār torņa dzeguļiem un mežonīgi plātīja rokas. Viņas bālā, mēnessgaismas apspīdētā seja bija saviebusies atbaidošā grimasē. — Tramiksum! — viņa pārskaitusies brēca uz ēnu armiju. — Tramiksum! Tramiksum!

Pirmā bruņu rinda jau izslietiem ieročiem nāca virsū Laurai un Persijam, taču Portaks aizstampāja uz priekšu un aizšķērsja viņiem ceļu. Kamēr zobeni grabēdami triecās pret viņa granīta ķermeni, nespēdami neko nodarīt, viņš vēzēja rokas kā spriguļus, nogāzdams no kājām četrus bruņās tērptos rēgus uzreiz. Tie bezspēkā saļima, ķiveres augstā lokā aizlidoja pa gaisu, bet dzelžaino cimdu tvēriens atslāba, un zobeni nokrita zemē — acīmredzot bruņas izlaida garu, kolīdz ķivere bija nost no rumpja. Bet nu bija klāt arī nākamā uzbrucēju rinda.

— Hei, bleķa galvas, skatieties, kā citiem pretiniekiem ies! — akmens milzis negantā balsī viņiem uzsauca un atsāka cīniņu. Patrāpoties pa sitienam, bruņas dobji noblākšķēja, un atkal nepagāja necik ilgs laiks, līdz rēgu rinda bija pieveikta.