laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Skulptūras vienā mirklī atdzīvojās. Laurai šķita, ka viņa sajūt zem sevis spēcīgu muskuļu kustību, un no sastinguma atmodās arī spārnotā figūra, kuras mugurā sēdēja Persijs. Lauvas gandrīz vienlaikus pagrieza galvas un skaļi norēcās, atbalsij izveļoties cauri pils pagalmam kā pērkona grāvieniem. Laurai skudriņas noskrēja pār kauliem.

Reimārs un viņa bruņinieki izbijušies atkāpās, viņu sejas izķēmoja bailes. Pat rēgu karapulku acīm redzami bija iespaidojis pirmatnīgais spēks, kas skanēja teiksmaino dzīvnieku rēcienos. Bleķa-galvas vilcinājās un apstājās.

Tikai melnā burve torņa galā neizrādīja pārsteigumu par smilšakmens tēlu brīnumaino pārvērtību. Ievērojusi savu baiso karotāju apstāšanos, viņa iedegās nešpetnās dusmās. — Tramiksum! — viņa kliedza balsī, kas trīcēja aiz niknuma. — Tramiksum! Tramiksum!

Taču lauvas izpleta ērgļa spārnus, kuru vēziena platums bija kādi četri metri, un viegli tos novēcināja, it kā gribēdami pārbaudīt, vai tie viņiem vēl klausa.

Akmens milža sejā iegūla apmierināts smaidiņš: — Ja gribat, lai lauvas šie klausītu, tad pakasiet kreiso austiņu; ja laipni vēl mērķi nosauksiet, tad drīzi vien turpu nokļūsiet! — Reimunds Portaks vēl steigšus pačukstēja meitenei un atkal pievērsās sfinksai līdzīgajiem dzīvniekiem.

Tos acīm redzami bija pārņēmusi nepacietība. Viņi nemierīgi izstiepa priekškājas, vēcināja spārnus un ar garajām astēm pātagoja ņirbošo gaisu, rēcieniem vēlreiz nodārdot pa pils pagalmu.

Beidzot akmens milzis deva viņiem pavēli doties ceļā: — Hei, brašie lauvas, laidieties, šķelt gaisu un vēju protieties, lai mūsu draugi no šejienes zūd un drošāku vietu ātri lai rod!

Tai pašā mirklī teiksmainās būtnes atrāvās no kāpnēm un pacēlās gaisā. Spēcīgiem spārnu vēzieniem tās viegli uzņēma augstumu, gandrīz nejuzdamas nastu, ko nesa uz muguras. Kamēr Portaks māja ardievas, spārnotie lauvas cēlās augstāk un augstāk tumsā.

Kad Laura pavērās lejup, viņa redzēja, ka rēgu bruņinieki sārtajā atblāzmā pils pagalmā sarūk arvien mazāki. Bruņu tēli kā sastinguši stāvēja plandīgo liesmu vidū, un tā vien šķita, ka viņi noraugās pakaļ sargātājiem, kas lidoja projām. Reimārs un viņa bruņinieki bija atgāzuši galvas. Tikai Sirīna negribēja padoties. Melnā burve pacēla rokas pret debesīm — no viņas plaukstas atraisījās uguns stars un šāvās tieši virsū Lauras lauvam!

“Uzmanies,” meitene gribēja iekliegties, bet tad izdzirda, ka viņas nesējs uzsauca otram: — Pa kreisi!

— Nē, pa labi! — otrs norūca cauri vējam, kamēr zibens stars par mata tiesu aizslīdēja garām Laurai. Viņas lauva izgrūda niknu rēcienu un asi pagriezās pa kreisi. Virziena maiņa bija tik pēkšņa, ka Laura būtu nokritusi viņam no muguras, ja pēdējā brīdī nebūtu ieķērusies pinkainajās krēpēs.

Arī otrs lauva pārsteidzoši strauji mainīja virzienu, tā ka nāka-mais uguns stars tāpat netrāpīja mērķī. Persija nesējs bija pagriezies pa labi, un nu abi lauvas strauji lidoja projām viens no otra, kā Laura samulsusi ievēroja. Viņa paliecās uz priekšu un satraukti sauca spārnotajai būtnei ausī: — Nē jel, mums jāpaliek kopā!

— Nav iemesla krist panikā, madame*\ — Kaut gan viņiem pretī brāzās vēl viens zibens, varenais dzīvnieks runāja pārdomātiem vārdiem un ar izmeklētu pieklājību. — Mēs ar Latusu ļoti labi zinām, ko darām, — kaut arī ne vienmēr spējam vienoties, kurš ceļš būs īstais.

Latuss? Tas laikam gan bija tā teiksmainā dzīvnieka vārds, kura mugurā sēdēja Persijs. Un kā sauca viņējo?

Laura patlaban gribēja apvaicāties, kad viņas nesējs sakļāva spārnus un gandrīz uz galvas metās lejā. Laura izgrūda baiļu saucienu un no visa spēka iekrampējās krēpēs, kamēr lauva kā iznīcinātājs trakā ātrumā nesās uz lielā pils torņa galotni. Latuss sekoja savam sabiedrotajam, un Laura atskārta, kas viņiem bija padomā: abi dzīvnieki metās virsū Sirīnai, kura ar savām velnišķīgajām mākslām lūkoja likt šķēršļos sargātāju bēgšanai.

Skats uz spārnotajiem lauvām, kas šāvās viņai virsū kā lodes, laikam pārspēja pat melnās burves savaldību. Sirīna bēga un patvērās torņa iekšpusē.

Teiksmainie dzīvnieki skaļi un triumfējoši norēcās, balsīm izskanot cauri naktij. Tad viņi iepleta spārnus un pavēra tos, lai apstādinātu straujo nolaišanos. Izmetuši elegantu loku pār lielo torni, viņi sānu pie sāna laidās prom un pazuda slepkavniecisko bruņinieku skatieniem — tie vēl joprojām kā paralizēti stāvēja uz ārējām kāpnēm.

Savukārt rēgu armija, kolīdz Sirīna bija pazudusi tornī, sabruka pati no sevis. Krustu šķērsu pils pagalmā mētājās izkaisītas bruņas. Portaks atkal bija pieņēmis kolonnas veidolu. Viņš, kā allaž, balstīja nojumi un ar liegu smaidu raudzījās tālēs, gluži kā pēdējo stundu laikā it nekas nebūtu atgadījies.

Laura izjuta neizmērojamu atvieglojumu. Viņa gavilēdama pacēla rokas gaisā. —Juhū! Mums izdevās!