Lidojošie šķīvji

Vienīgā bēda, ka tagad Jirnass bija aizvirzījies no spēlētājiem mazliet par tālu. Ja tagad kadi tumši spēki uzbruktu Ķertai, viņam no šā attāluma nemaz nebūtu tik vienkārši acumirkli iejaukties. Turklāt ir vēl šāds principiāls jautājums: ja tu kādu novēro, virzies tam pēc iespējas tuvāk. Jirnass ka piedzīvojis izlūks šo likumu zināja labi. No tālienes novērot var kaut kādi neprašas, vecam, piedzīvojušam pēddzinim šāda rīcība nekādā ziņā nepiedien.

Jirnass vēlreiz pārlaida skatienu visapkārt dārzam.

Aka…

Tikai pēdējais aitasgalva varētu paslepties aiz akas. Cilvēka organisms satur milzīgi daudz ūdens, tā teikts mācību grāmatā, un tādēļ cilvēks bez ūdens nevar dzī­vot. Vajag tikai kādam ar spaini atnākt pie akas, un tava dziesma ir nodziedāta.

Šķūnis…

Tiesa gan, ( šķūņa durvis ir pusvirus, no turienes ir ļoti ērti vērot. Bet cilvēks iemācījies lietot uguni. Ar uguns palīdzību viņš padara savu dienišķo uzturu gar­šīgāku un organismam vieglāk uzņemamu. Ne velti saka — gremošana sākas jau no pannas. Un, kas no­tiks ar tevi, ja kāds gribēs plīti iekurt uguni un naks uz šķūni pēc malkas?!

Ceriņu krūms…

Ceriņu krūms cilvēkam nav tik vajadzīgs, ceriņu krūms kalpo tikai skaistuma izjūtai. Un vai tad skais­tuma izjūta no tā cietīs, ja kāds prasmīgs izlūks pa­slēpsies ceriņu krūma? Protams, ne, jo cilvēks izlūku neredz. Viņš redz tikai ceriņu krūmu, un viņa skais­tuma izjūtu it nekas netraucē.

Ta Jirnass apsvēra un izlēma par labu ceriņu krū­mam. Līst nevajadzēja. Viņš nogaidīja tādu mirkli, kad visu spēlētāju skatieni bija pievērsti bumbai, un drāzās uz priekšu, būdams gatavs vajadzības gadījumā acu­mirklī mesties zemē.

Bet arī zemē mesties nevajadzēja. Jirnass saliecies iedrāzās ceriņu krūmā.

—  Ai-ai-ai!

Jirnass satrūkās. Ko tas nozīmē? Viņš bija uzkāpis kaut kam dzīvam! Zem viņa pēdas kaut kas sakustējas!

—   Nespied, velns tevi rāvis!

Riho… Šis «kaut kas dzīvs» bija Riho kreisā roka.

—       Tu! — Jirnass čukstēja un pacēla kāju ta, lai atbrīvotu Riho roku.

—   Tu šeit…

Riho piecēlās sēdus.

—   Un ko tu tik briesmīgi boli acis?

Riho bija šeit… Novēroja… Novēroja Ķertu!

Viņi blenza viens uz otru, un ne viens, ne otrs vairs nebilda ne vārda.

«Ak tu tumsības kalps,» Jirnass domāja, stingri ska­toties Riho acīs. «Kaut tu pazustu no šejienes Kikerperas purvā!»

Riho bija galīgi samulsis. Viņam taču bija jārīkojas saskaņā ar apstākļiem. Nu jā, bet… Kas to varēja pa­redzēt, ka Jirnass viņam uzgāzīsies kaklā ka lietus no skaidrām debesīm. Turklāt vēl brīdī, kad viņš gudroja, kā Jirnasam uzmaukt galvā nerra cepuri. To Riho ne­bija varējis iepriekš ne paredzēt, ne izplānot. Ko darīt? Kaut vismaz Marju un tie pārējie viņu neredzētu. Sazini nu, ko tie domās. Sak, ko šis te spiego. Ko šis te no­domājis savārīt. Tad viņš pats beigās vēl tiks izmuļ­ķots. Nē, visprātīgākais ir nozust. Šai pašā mirklī lais­ties lapās. Jirnass jānolaiž no kātiem, gan tad turpmāk manīs, kas un kā.

Riho aizdrazās. Vispirms kaimiņu dārza virzienā. Pāri sētai. Tā. Un tagad tālāk uz ielas.

Jirnass acumirklī nespēja izlemt, vai sekot Riho vai ne. Ķerta taču palika te… Tomēr… Ja Ķertu kads apdraud, tad tieši Riho. Uz ko citu šis te glūnēja?

Viņš ar brīkšķi izlēca no ceriņu krūma.

—  Jirnass! — Marju iesaucās.

Viņš bija pamanīts. Lai! Šobrīd tas vairs nav sva­rīgi. Šobrīd būtiski svarīgi bija panākt Riho.

—       Uz ielas! — Jirnass kliedza. — Skrieniet uz ielas! Mums viņš jānotver!

Viņš pats metās kaimiņu dārzā. Laiku šķiest nedrīk­stēja. Svārstoties bija zaudētas daudzas dārgas sekun­des. Viņš pārlēca pār sētu tāpat kā Riho. Apskatījās apkārt. Ahā-ā, rokā ir! Nupat noklaudzēja dārza vār­tiņi. Riho bija paguvis izskriet uz ielas. Tagad viss atkarīgs no kājām. Sarauj, sarauj!

Pēc dažiem mirk|iem arī Jirnass bija ārā pa vārti­ņiem. Bet kur Riho bija nozudis? Kā zemē ielīdis. Tikai Ķerta, Pēteris un Marju stāvēja ce[a vidū un neizpratnē skatījās te uz vienu, te otru pusi.

—   Vai jūs viņu redzējāt? — Jirnass skaļi sauca.

—   Kuru tad? — Marju atsaucās.

Jirnass piegāja pārējiem klāt.

—       Riho bija dārzā, — viņš teica. — Glūnēja no ce­riņu krūma.

Tagad vairs nebija nozīmes kaut ko slēpt. Visā šajā spēlē vienīgais nopietnais numurs bija Riho. Jirnass īsumā paskaidroja, kā viņš nejauši bija pārsteidzis Riho.

—       Dīvaini, — Marju brīnījās. — Kāpēc viņam bija mums jāuzglūn?

Jirnass paraustīja plecus. Viņu vairāk intereseja tas, kā Riho tik īsā laikā bija spējis nozust.

—       Man jāpieskata sīkais, — Pēteris nomurmināja un, pārlieku steigdamies, aizgāja atpakaļ uz Marju dārzu. ,

—   Riho varbūt ieskrējis pretējā dārzā, — Ķerta teica.

Bet arī tas nelikās ticami. Pretējais dārzs bija klajš,

tur cita nekā nebija kā pāris kartupeļu vagu un nobra­dāts zālājs. Arī no turienes Riho nebūtu varējis nozust nepamanīts. Virs ādas jakā, kas tobrīd iznāca no pre­tējās mājas, bija redzams kā spogulī. Neviens koks, ne krūms viņu neaizsedza.

Vīrs ādas jakā iznāca uz ielas, skaidrs — tas bija šoferis. Turpat stāvēja viņa smagā automašīna ar slēgtu kravas kasti.

—   Labdien! — Marju sveicināja vīru.