Lidojošie šķīvji

—     Un kurš zina, kāds snauža tu īstenībā esi? — Kaurs iedzēla. — Pat mēs to līdz šim nezinājām. Ci­tādi mēs nebūtu atstājuši tevi divatā ar sīko.

—   Nu vai zini…

Jirnasa rokas savilkās dūrēs. Ņirgāšanās bija aiz­gājusi par tālu. Un ja tā būtu notikusi tikai puiku starpā. Bet Ķerta sēdēja turpat un visu dzirdēja.

—   Nesāciet nu atkal ķildoties, — Ķerta iebilda.

Jirnass mazliet nomierinājās. Labi vismaz, ka Ķerta

nesmējās par Kaura stulbajiem jokiem. Bet ar Kauru viņš vēl izrēķināsies.

—    Starp citu, — Mēliks turpināja, — Pētera un Riho sarunās bija vēl kaut kas šaubīgs, proti, Pēteris solīja apstaigāt visus savus radus un paziņas un teica, ka to viņam esot milzu bars. Bet Riho aizejot teica bur­tiski tā: «Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad… Pē­tera adrese jums ir zināma.» Ko tas nozīmē? Viņi gaida mūs pie Pētera, bet paši skraida apkārt pie radiem un paziņām!

—    Neko teikt, — Jirnass noteica. — Runāt tu runā vareni.

Viņš tomēr nekādi nespēja samierināties ar domu, ka bērns nozagts viņam tikpat kā no deguna priekšas.

—    Es tikai pateicu to, kas man dūrās acīs, — Mē­liks atturīgi atbildēja. — Pagaidām, protams, viss ir vienīgi pieņēmums.

—   Ko tad nu lai dara? — Kaurs ievaicājās.

—    Jāizpētī, vai sīkais ir pie viņiem vai ne, — Mēliks prātoja. — Jāaiziet pie Pētera.

—    Ja sīkais tiešām atrodas pie viņiem mājās, — Jir­nass teica, — viņi katrā ziņā uzmanīsies, lai mēs to nedabūtu zināt.

—    Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Te būs vaja­dzīgs labs izlūks.

—     Bet ja nu viņi bērnu aizveduši uz laukiem pie krustmātes, — Ķerta iebilda, — un mums par šo krust­māti stāstījuši, lai mūs maldinātu?

Zēni kļuva domīgi. Nē, tomēr kaut kas nesanāk. Aiz­vest Madisu uz Kanaveri Pēterim un Riho nebūtu pie­ticis laika. Autobusi tik bieži neiet. Ja viņi bērnu tie­šām slēpj, tad tikai mājās.

—       Lai notiek! — Jirnass beidzot sacīja. — So lietu es ņemšu savās rokās. Aiziešu pie Pētera. Kā nere­dzams gars.

—   Lieliski! — Mēliks piekrita.

Ķerta pasmaidīja.

—   Parādi… ko tu vari, — Kaurs teica.

—       Bet ko tad, ja sīka tomēr tur nav? — Jirnass nobažījās. — Ko tad?

—   Tad meklēsim sīko visi trīs, — Mēliks teica.

—  Esmu pārliecināts, ka mēs viņu tomēr atradīsim.

—       Tu teici — visi trīs? — Ķertas seja pauda pār­steigumu. — Vai tad mani tu vispār neskaiti?

—       Es… es nezinu, — Mēliks samulsa. — Tu taču šajā ļembastā it nemaz neesi vainīga.

—   Riho arī palīdz Pēterim meklēt bērnu.

Mēlikam ienāca prātā, ka Riho bija teicis — viņš esot Pētera draugs. Bet kas Ķerta viņiem ir? Viņi mei­teni pazīst tikai kopš aizvakardienas …

—   Tu, protams, vari mums palīdzēt, — Mēliks teica.

—  Es tikai domāju, ka tev varbūt ir kaut kas prātīgāks, ko darīt.

—   Tev gan ir dīvainas iedomas, — Ķerta nobrīnījās.

Vairāk par to viņi nerunāja.

Pienāca pusdienu laiks. Viņiem bija jāšķiras, lai pēc maltītes atkal satiktos tepat Jirnasa dārzā. Un, do­mājot par pazudušo bērnu, ikviens no viņiem nesa azotē krietnu bēdu nastu un mazītiņu cerības stariņu. Pa­gaidām viss bija atkarīgs no Jirnasa un viņa izlūkgā­jiena. Vispirms bija jānogaida, kā beigsies šis gājiens. Neviens negribēja ēst, tomēr viņi gāja pusdienās.

Tagad viss bija atkarīgs no Jirnasa.

7

Ķerta veikli uzsildīja uz gāzes plīts no brokastīm atlikušo griķu biezputru, bet Jirnass no maltītes attei­cās. Viņš apgalvoja, ka ar pilnu vēderu nekāda kārtīga izlūkošana neiznākšot. Ar pilnu vēderu neesot pat ieteicams peldēt, nemaz nerunājot par izlūku gājieniem. Un peldēšana ar niršanu piedevām salīdzinājumā ar izlūkošanu esot tīrā niekošanās. Turklāt pilns vēders

padarot cilvēku omulīgu, kūtru un pašapmierinātu, un tādu greznību neviens nopietns izlūks nemūžam ne­drīkstot atļauties. Jirnass bija ar mieru ēst tikai konfek­tes, kuras Ķerta bija nopirkusi bērnam, jo saldumi lab­vēlīgi ietekmē nervu sistēmu un reizē arī spēcina to.

Pēc tam viņš sāka vandīties pa drēbju skapi, lai at­rastu kādu izlūkošanai piemērotu apģērba gabalu. Iz­lūks var būt nez cik liels sava amata meistars, bet, ja viņam mugurā ir pārāk spilgtas vai uzkrītošas drēbes, tad agri vai vēlu ienaidnieki viņu atklās. Turklāt ir zināms, ka, slepus virzoties un lienot, drēbes novārtās. Ja apstākļi prasa, izlūkam jametas zemē, nevērojot dub­ļus. Ja apstākļi prasa, izlūkam jārāpjas kokā, nevērojot, ka stumbrs nopilējis ar sveķiem. Bet «Pāla ielas zēnos» aprakstīts pat tāds gadījums, kur izlūkam bijis jāslēp­jas zelta zivtiņu akvārijā. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, ka lietpratīgs izlūks, dodoties savās gaitās, ģērbsies mazliet novalkātās drēbēs.