Lilita

Tabundas cilts vēsture sākās ar bungu iz­gatavošanu. Dzīvnieku ādu uzstiepa uz apaļiski sapītiem zariem. Kad no tiem pa­zuda pēdējie sulas pilieni un zari izkalta, tad bungas kļuva stingras un vieglas. Vaja­dzētu tikai mazliet pieskarties, lai to āda ietrīcētos un izdvestu dīvainas skaņas — vēl gan bezgala tālas no mūzikas, taču jau rit­miskas un saviļņojošas.

Tabunda — bungas — nepiederēja nevie­nam. Tās saudzīgi pārnesa no vienas vietas uz citu un sargāja no lietus. Tās bija ik­viena īpašums. Pat vismazākajiem bērneļiem dažkārt atļāva ar nosmulētām melnīgsnē­jām plaukstiņām skart to skanīgo ādu.

Atdarinot bungu skaņas, cilts sāka saukties par tabundu. Kad pēc veiksmīgām medī­bām visi pieēdusies atstāja ugunskurus un siltajā mēness naktī nevarēja aizmigt, tad sākās bungu vara. Katrs steidzās pastāstīt par savu drosmi, kaut ko piemelot klāt un palielīties, bet, tā kā vārdu bija maz, vajadzēja griezties kā virpulim un palēk­ties, lai izskatītos lielāks, un, protams, sist bungas, jo, kur liels troksnis, tur daudz spēka!

… Tabundas skaņu pamodināta, Lilita sākumā nemaz nedomāja pārkāpt aizliegu­mu, kas bija pietiekami skaidrs: kad metās krēsla, bērni nedrīkst atstāt nožogoto nakts­guļas vietu. Taču bungas dunēja un dunēja; to atsevišķajām aprautajām taktīm piemita liels pievilcības spēks, tās it kā pulsēja — tas izklausījās kā mostošās būtnes pirmais sauciens.

Lilita izkustināja mietus, izbāza caur spraugu galvu un pēc tam šauros plecus. Nejuzdama skrambas, viņa izrāvās brīvē kā zvērēns no cilpas.

Viņas acis drīz aprada ar tumsu; viņa ar izbrīnu pārliecinājās, ka visapkārt visu var samanīt gandrīz tikpat skaidri kā dienā.

Neizmērojamo mežu plašumā, kas pletās ap viņu, ņudzēt ņudzēja nakts kaislības, spēcīgākais gūstīja vājāko. Ugunskura liesma atgādināja vaļēju brūci.

Sajutusi rasas vēsumu, Lilita atģidās. Ugunskurs gailēja tuvāk, žogs bija pali­cis aiz muguras. Viņai likās, ka tai pievēr­sušās daudzas acis: koku acis, zāles acis, liesmu acis… Viņa aizturēja elpu — tūlīt nāks sods — pakausi skars zvēra ķetna. Meitene gaidīja atmaksu. Trīsas pārskrēja pār viņas ādu kā izbiedētam vilcēnam.

Un tomēr Lilita rīkojās tā, kā miljoniem cilvēku pirms un pēc viņas: viņa neļāvās bailēm. Pašaizsardzības instinkts vienādā mērā vairo gļēvuļus un drosmīgos: no bries­mām taču var paglābties divējādi — bēgot vai arī tām ejot pretī, lai pārliecinātos par to realitāti.

Lilita līda uz priekšu.

Bet tabunda dunēja un dunēja, un ceptas gaļas smarža mierīgi vēdījās pār pļavu — pieaugušie ieturēja maltīti pēc labām me­dībām.

Kad Lilita bija sasniegusi to vecumu, pēc kura ieiet pieaugušu cilvēku kārtā, ikvienu viņas soli ierobežoja visapgrūtinošākie aiz­liegumi. Viņa vairs negulēja kopā ar bērniem aiz mietu žoga. Zināmā attālumā no apmet­nes it kā bija novilkts neredzams loks, kuru viņa nedrīkstēja pārkāpt. Tiesa, ar katru pār­gājienu šis loks kļuva aizvien plašāks un plašāks.

Tabundas ļaudis atradās ceļā jau tik ilgi, ka viņu āda no nepārtrauktas uzturēšanās miklajā krēslā bija kļuvusi bāla. Toties viņi jau no mazotnes labi pazina mežacūku un meža antilopju pēdas, nekļūdīgi atšķīra ko­kus ar mīkstu un metamajiem šķēpiem derīgo cieto koksni; viņi aplauzīja jaunos dzinu­mus, izveicīgi ķēra ēdamos kukaiņus un prata atrast putnu olas. Viņi dzīvoja tāpat kā visi cilvēki tajos tālajos laikos: meklēja barību un vienaldzīgi gāja garām dzelzsrū­dai.

Vasaras sākumā cilts sievietes devās uz tālu, niedrēm aizaugušu upes līci. Viņām vajadzēja izrakņāt veselus staignu dūņu laukus, meklējot ēdamās saknes un sīpolus. Viņu prombūtnes laikā par bērniem rūpējās pusaudži. Lilita, visvecākā no viņiem, rīt­ausmā sāka klaiņāt pa apkārtni un atgrie­zās ap pusdienas laiku. Viņas pītais maiss gandrīz vienmēr bija piebāzts ar sīkiem, gaišu miziņu klātiem augļiem; tos cepa uz oglēm, apliekot ar koka mizu. Viņa nesa arī melnas, šķiedrainas saknes, kuras tūlīt izcepa, un bērni, tās pamatīgi sakošļājuši, sūca lipīgo sulu. Dažreiz viņai veicās: viņa nosita kādu ķirzaku vai atrada lielus, bal­tus kāpurus. Kamēr nebija atgriezušās sak­ņu vācējas un izcepušas plāceņus un kamēr vīriešu šķēpi nebija sasnieguši mērķi, viņi nevarēja būt izvēlīgi.

Kaut gan dienā mežam cauri audās sau­les dzīpari, Lilita negāja dziļi biezoknī. Viņa zināja, ka mežs līdzīgi ūdens spogu­lim ir gatavs bez žēlastības aprīt to, kas nav piesardzīgs. Cilvēks vēl nebija saus­zemes valdnieks, tāpat kā vēl līdz šim vi­ņam svešas ir jūras un okeāni: pat parastā stāvošā dīķī dzīve rit pēc saviem likumiem.

Lilita gāja, atsperdamās uz visas pēdas, un tomēr viņas soļi bija klusi, šķita, kājas ir saprātīgas un pašas izvēlas ceļu, kamēr meitene piesardzīgi raugās apkārt.