Lilita

Cilts sāka gatavoties tālam pārgājienam; visiem gribējās jaunu saullēktu sagaidīt jau ceļā. Gandrīz līdz rītausmai dega apsardzes ugunskuri, un sargi laiku pa laikam dimdi­nāja tabundu, it kā atgaiņādami ļaunos spēkus, kas varēja uzmākties apmetnei. Starp citu, iztēle pārāk neapgrūtināja cil­vēka apziņu. Tabundas cilts locekļiem pār­svarā piemita veselīgu cilvēku taisnprātība un bezrūpība. Viņu priekšā vēl bija tik maz pasaules mīklu, ka viņi gāja caur tām tā­pat kā caur rīta dūmaku, kas neaizsedz ska­tienu. Viņu acis bija skaidras, un tās vērsās tikai uz tuvākajiem priekšmetiem.

Tomēr viņi vēl tik drīz nesasniedza ap­solīto zemi — meža malu. Šķita, ka mežs negrib viņus laist ārā: katru nakti trakoja negaiss, plaiksnījās zibens un te viens, te otrs nokaltis koks ar brīkšķi gāzās uz plaši izplestajiem zariem kā nogalināts mednieks. Arī koki, tāpat kā cilvēki, mirst no ievai­nojumiem un slimībām.

Cilts virzījās uz priekšu lēnām, bet dros­minieki aizvien biežāk medīja līdzenumā un pārnesa no turienes nepazīstamus dzīvnie­kus. Viņi atgriezās vēlāk par citiem, nogu­ruši un lielīgi. Tiem, kas bija redzējuši pla­šumu, neizskaidrojama svētlaime bangoja sirdspukstos, it kā viņu varenās krūtis pār­vērstos par dziedošām, dunošām tabun- dām …

Kad Odams pirmo reizi ieraudzīja līdze­numu, to klāja zīdaina, silta lietus sega. Viņš ilgi ieelpoja veselīgo, svaigo vēju, zā­lēm rotāto pļavu un pakalnu smaržu. Ne­ierasta un dīvaina šķita sajūta, ka tu esi sa­skatāms no visām pusēm, tāpēc Odams ne­viļus atkāpās koku pavēnī. Taču viņu jau bija savaldzinājusi ne ar ko nesalīdzināmā dienas gaismas bezgalība — viņš stāvēja, muti pavēris, lai ieelpotu gaismu tā kā gaisu.

Šie atvieglojošie brīvības mirkļi kaut ko apskaidroja arī Odamā pašā, jo kopš tās dienas, kad viņš bija pieskāries Lilitai, viņa dzīve bija kļuvusi grūta un juceklīga. Tagad Odams bija drūms un neizveicīgs, kad viņš, gāja kopā ar medniekiem, ik pa brīdim viņš klupa un sausi zari sprakšķēdami lūza zem viņa soļiem. Noliecies pār meža avotu, viņš .vilcinājās veldzēt slāpes, jo visur viņam rē­gojās Lilitas šaudīgās acis. Agrākā cietā miega vietā bija stājusies saraustīta aizmir­šanās, un naktī, kad jauneklis vairākas rei­zes pamodās, viņam bija ārkārtīgi jāvaldās, lai neuzlēktu kājās un, akli grūstot gulošos, nesteigtos-meklēt meiteni.

Iekāres liesma lika viņam pazaudēt pē­dējās saprāta paliekas. Taču tas nenotika uzreiz.

Reiz Lilita, viņu nepamanījusi, pagāja garām trīs soļu attālumā. Viņas skatiens bija saspringts, vērsts sevī. Un tādās pa­šās, it kā neko neredzošās rokās viņa

nevērīgi turēja liela rieksta čaumalu; sudra* bainas lāses lija no pārpilnā trauka. Tās mir­dzēja saulē un zuzēja kā bišu spiets. Zu- zoņa, protams, skanēja tikai Odama ausīs. Viņš stāvēja nekustīgi, kamēr Lilita pagāja garām kā degošs sauss zars — viņam ap­svila lūpas! Kad meiteni vairs nevarēja sare­dzēt, viņš ar vaidu pieplaka zemei, kur bija nolijušas dažas lāses no viņas trauka, mēģinādams atvēsināt vaigus šajā šķieta­majā valgmē… Dīvains mulsums bija viņa dvēselē.

Tikai šeit līdzenumā Odams beidzot sa­prata, ko grib: viņš gribēja vienīgi Lilitu, gribēja, lai meitene rūpētos par viņa uguni un lasītu viņam saknes, kamēr viņš kopā ar vīriešiem dodas medībās. Pēkšņi viņš gara acīm ieraudzīja saldo atgriešanās mirkli tik spilgti, it kā viņi būtu nodzīvojuši blakus miesīgā tuvībā jau ilgus gadus: divatā kū­ruši ugunskuru, berzuši tikko dīrātu dzīv­nieka ādu un pēc tam aizmiguši uz tās, jū­tot, cik patīkami silda sānus āda un gruz­došo ogļu siltums …

Kaut gan tabundas cilts ļaudis nevienoja laulības saites, tomēr savā izvēlē viņi nebūt nebija brīvi — pastāvēja sarežģītas asins­radniecības attiecības. Ievēroja apsvērumus, ko izteica radinieki, apspriežot līgavaiņa un līgavas vecumu, veselību, nopelnus un spē­jas. Starp visiem šiem zemūdens akmeņiem, ko labi pārzināja pieaugušie, bet kas pagai­dām nebija zināmi Odamam, viņam vaja­dzēja sākt ceļu uz ilgoto mērķi: saņemt Lilitu no cilts vecāko rokām un atdot sevi viņai — ar visām tām ceremonijām, kas pavadīja laulību svinības.

Tiesa, pirms Lilitu varēja bildināt, viņai vēl vajadzēja iziet īpašu rituālu — uzņem­šanu pieaugušo kārtā: kopš seniem laikiem meitenei laupīja jaunavību veiksmīgākais cilts vīrietis, kas pirmais iekļuva pie viņas cauri sieviešu apsardzes lokam.

Tas bija jautrs, draisks, gandrīz sportisks rituāls, kad sacentās ne tikai veiklībā un viltībā, bet arī bārstījās ar asprātībām, iz­cēlās ar dziedāšanas, dejošanas, atjautīgu iesauku došanas un vispār ar līksmošanās prasmi. Pasīva loma bija tikai vienai būt­nei — pašai meitenei, kurai, pirms viņa kļuva par pilntiesīgu sievieti, kas var brīvi piedalīties cilts kopējo lietu izšķiršanā, savas bērnības pēdējās stundas vajadzēja pava­dīt pilnīgā paklausībā. Viņas balss neska­nēja vispārējā kņadā. Viņa sēdēja būdas pus­tumsā un gaidīja to, kas ienāks pie vi­ņas.

Jautra plūkšanās, dažkārt pat kautiņš risinājās pie ieejas, bet līdz viņai tas aiz­skanēja tikai kā bangotnes šalkas ūdeņu dzīlēs.