Lilita

Odamam sākumā no šīs briesmīgās, zai­mojošās domas vien aizrāvās elpa; vai gan viņš kādreiz bija dzirdējis, ka cilti kāds at­stātu no laba prāta? Tabundietis kopš dzim­šanas pieder ciltij, dzīvo un mirst pēc tās likumiem. Taču šeit, blakus Lilitai, viņš ju­tās bezgalīgi vīrišķīgs: pat tik briesmīgu upuri viņš ir gatavs nest draudzības dēļ!

—  Hag, mēs aiziesim, — viņš apspiestā balsī atbildēja.

Viņi izjauca to būdas sienu, kas bija meža pusē, un izslīdēja laukā. Sākumā viņi līda kā čūskas, tad skrēja pieliekušies, ar rokām gandrīz skardami zemi. Ugunskuru gaisma manāmi attālinājās, bungu dunoņu tik tikko varēja saklausīt. Ap viņiem nerimstoši šalca mežs kā paisums, kas triecas pret akme­ņainu krastu. Aiz muguras ar smagu brīkšķi gāzās nokaltušie vai zibens ķertie stumbri,to zari, ķerdamies aiz blakus augošo koku lapotnes, draudīgi krakšķēja. Necaurredza­majā tumsā ik pa brīdim atskanēja zvēru kaucieni, viešot bēgļu sirdīs izbailes: cilvēks nav radīts naktij, viņš ir dienas bērns! Ko­līdz iestājas tumsa, viņam jānolien slēptuvē.

Un tomēr viņi bēga uz mežu, prom no uguns un patvēruma. Tas laikam bija viens no pirmajiem dumpjiem pret to, ko pie­ņemts uzskatīļ par tikumību. Kopš senatnes tabundas cilts tikums bija paklausība tās parašām: tieši tās taču bija saliedējušas cilvēkus, palīdzējušas viņiem saglabāt sevi cīņā ar dabu. Likumi ir tāds mehānisms, kas nepieciešams visos laikos, kaut arī tas ir bargs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tikpat nepieciešami ir nepaklausības uzliesmo­jumi — tajos iezīmējas nākamības likumi, kas ir taisnīgāki pret nākamības cilvēkiem.

Odams un Lilita devās iekšā naksnīgajā mežā, pilnīgi atraisījušies no jebkādas ap­domības; viņi ļāvās instinktam. Saprāts ne­spēj aizstāt visu: kad tas neatrod izeju un atstāj cilvēku uz bojā ejas robežas, tad pa­mostas instinkts un diktē pēdējo izmisīgo mēģinājumu panākt neiespējamo.

Odams un Lilita skrēja bez apstājas, vai­rīdamies no biezokņa, bet neiznākot arī kla­jā vietā. Rītausma viņus pārsteidza akme­ņainas grēdas piekājē. Koki auga puduros gan platās terasēs, gari stāvās nogāzēs — un tad šķita, ka tie turas ar saknēm gaisā.Pirmie saulstari pieskārās kailajām klintīm un nokrāsoja tās sarkanbrūnas. Snieg­baltais, gandrīz četrstūrainais kalns, kas bija saskatāms no apmetnes vietas līdze­numā, arī šeit pacēlās pār tālo kalnu grēdu, izriezdams otru vareno plecu. Tā aizsegā mazās upes ieleja svētlaimīgi gozējās bez­vējā, kas atgādināja siltumnīcas gaisu. Bet, tikko straumes pagrieziens to novirzīja sā­ņus no sargājošām kraujām, augsne kļuva liesa un tajā neauga nekas, vienīgi rūgtas zāles un vārgi akāciju puduri, bet nogā­zēs — sausi sarkanīgi krūmi.

Nemaz lāgā nepaskatījušies apkārt, tikai uzmeklējuši kaut ko līdzīgu pajumtei, Odams un Lilita atviegloti nopūtās: tagad bija mi­teklis, kur slēpties no plēsoņām un glābties no lietus. Viņi bija izbadējušies, taču no­gurums ņēma virsroku: iegājuši alā, kas bija sausa un neoda pēc zvēra, viņi tūlīt aizmiga, kā bērni sabāzuši galvas kopā.

Pār viņiem plandījās dienas zilgme; zālē strinkšķināja un čirkstināja neskaitāmi ku­kaiņi, neiebaidītas ķirzaciņas sildījās saulē, putni un zālēdāji turpināja savu parasto dienas dzīvi, bet Lilita un Odams pievakarē uzcēlās tikai tādēļ, lai aizžogotu alas ieeju.

Viņi padzērās no tuvīnās upes, uzmeklē­juši to pēc valgā gaisa un piekrastes leknās zāles. Tad viņi steidzīgi atgriezās slēp­tuvē — tuvojās mijkrēslis, visbīstamākais laiks, kad bez ieroča un uguns baismi spert kaut soli!

Viņi pacietīgi panesa izsalkumu, kaut gan

vairak nekā veselu dienu nebija ēduši ne kumosa. Abi atkal klusēdami apgūlās uz svaigas zāles klēpja, pirkstiem kautri skar­dami viens otru. Īsā laika sprīdī bija tik daudz atgadījies, ka viņi nemaz nezināja, kā un par ko tagad runāt. Viņu sapņi bija trūcīgi, bet, kad viņi saķērās rokās vai skāra viens otru ar pleciem un ceļgaliem, siltā āda it kā pārraidīja arī viņu iekšējos strāvojumus — tas bija draudzības signāls, kas papildināja nabadzīgo vārdu krājumu.

Virs aizžogojuma iedegās lielo zvaigžņu siltais mirdzums. Visu apkārtni atkal piepil­dīja rūcieni un šņākoņa, vajāšanas trokšņi. Tā bija parastā meža traģēdiju nakts — baiļu, nevis mīlas laiks. Odams un Lilita pa­mira aiz sava nožēlojamā aizžogojuma. Tā viņi pavadīja vairākas bezmiega stundas, tramīgi ieklausīdamies, kad tuvojās čaboņa. Tikai pirms ausmas, kad nojauta apgal­voja, ka briesmas pagājušas, viņi tūlīt aiz­miga un nogulēja gandrīz līdz saullēktam.

Rīts nāca ar savām rūpēm: vajadzēja pa­domāt par ieročiem un ēdienu, jo bēgšana bija beigusies. Seit viņi bija pilnīgi vieni, bez jebkādas palīdzības un atbalsta, kā pirmie cilvēki zemes virsū.

Tie bija Zemes bērnības gadi. Visas trīs tās sejas vēl bija gludas: arkls nebija iz­vagojis augsni, veidojot pirmās grumbas,

kuģa ķīlis nebija šķēlis ūdens bezrūpību un lidmašīnas skrūve nebija uzšķērdusi gaisu. Tomēr arī toreiz meklējumu prieks bija viens no cilvēka dzīvinošākajiem spēkiem. Tas iz­raisīja esamības pilnvērtības sajūtu. Pirmais solis iedvesmoja nākamo.