Lilita

Viņas jaunais vīrs nekustējās. No daudza­jām zvaigznēm viena, kas ar katru vakaru kļuva lielāka un. lielāka, it kā tajā kāds pie­mestu žagarus, raudzījās viņam sejā. Taču jauneklis nepievērsa tai uzmanību.

Viss bija neskaidrs. Iekšā dega kādas ne­izprotamas slāpes — tik nenosakāma un dīvaina sajūta, ka galu galā tā nogurdināja Lilitu, un viņa arī aizmiga.

—   Kādi sapņi aizķērušies tavās skrop­stās? — no rīta Odams smiedamies vai­cāja.

Lilita zināja, ka vīrs viņai netic un tikai zobojas, taču nevarēja atturēties: viņā dega vēlēšanās neskaidros sapņus ietērpt vār­dos.

—   Viena no zvaigznēm, vislielākā, kāda vien ir debesīs, vakar raudzījās tev sejā, — viņa iesāka un tūlīt pamanīja, ka pār Odama lūpām pārslīd nepatika: viņam netikās, ka Lilita iepin viņu savos izdomājumos. — Tu gulēji, bet man sagribējās uzkāpt augstāk. Debesis taču ir cietas kā akmens, ja jau ta­jās deg tik daudz ugunskuru! Tad zvaigzne nolaida lejup savu staru, un es pie tā pie­ķēros kā pie virves…

Odams neviļus uzmeta bažīgu skatienu viņas tievajai rokai, it kā uz tās vēl arvien glabātos sudrabotā zvaigznes asmeņa pē­das, taču tūlīt saskaitās uz sevi un uz Lilitu. Viņš šķiroja visas lietas un parādības di­vās grupās: tādās, kuras pazina — un pa­zina ļoti labi: vai tās ir ēdamas, naidīgas, bīstamas, derīgas, — un tādās, kuras ne­pazina, kuras nebija vajadzīgas un neap­draudēja viņu. Par tām viņš gluži vienkārši nekad nedomāja. Nē, viņš netaisījās klausī­ties Lilitas pasaciņas, baidīdamies viņai iekšēji piekāpties kaut mazākajā sīkumā, jo juta, ka tad pašam vairs nebūtu pamata — viņu aizrautu savādaku domu un priekšstatu plūsma, taču viņš nevarēja tos paredzēt un nesaprata un tāpēc instinktīvi vairījās no tiem.

No rīta viņš devās meklēt akmeni cirvim un bultu uzgaļiem. Bija vajadzīgs neskarts, saulē neapžuvis akmens. Odams zināja, ka tādus akmeņus rok ārā no zemes, bet var­būt varēja arī atšķelt gabalu no iežu slāņa un salasīt asās šķēpeles.

Lilita visu dienu palika pie alas. Viņa bija iztaisījusi iedobumu pavardam un velvi pār to noziedusi ar māliem. Tad viņa bija pirmo­reiz pamanījusi, ka māla pikai var piešķirt dažādu formu. Tas bija viņas pašas atklā­jums: tabundas cilts ļaudis netaisīja podus, par traukiem izmantoja vēršu pūšļus, čau­malas, izdobtus koka gabalus, ādas maisus, smalka pinuma grozus. Pamazām Lilitai sa­krājās pilns mājas iedzīves komplekts. Odams viņai uzdāvināja no platas slā­nekļa plāksnītes taisītu nazi, kurā, lai to varētu piekārt pie jostas, bija izurbts cau­rums.

Alas tuvumā viņa izlika cilpas sīkiem dzīvnieciņiem, lasīja zīles, kuras pēc tam sa­grūda ar akmens stampu. Lai varētu izcept plāceņus, izraka apaļu bedri, tās dibenā no­kaitēja akmeņus un pārklāja tos ar biezu lapu kārtu. Sagatavoto mīklu atkal apbēra ar lapām un zemes kārtu, bet virsū sakūra uguni. No rīta bija gatava labi izcepusies svaiga maize, dažreiz ar ogu, zivju vai zemes tārpu pildījumu. Viņi to apēda visu, neatstājot ne gabaliņa.

Pirmoreiz Odamam un Lilitai nebija ne­kādu pienākumu pret citiem. Piepeši viņi bija kļuvuši brīvi, pilnīgi brīvi no visa, it kā atrastos tuksnesī.

Odamā tas izraisīja raizes. Instinktīvi viņš vēl arvien raudzījās apkārt: ja tuvumā nav cilvēku, tad varbūt atradīsies vismaz totēms — ērmīgs akmens, koks, nepazīstams zvērs, kam dvēsele varētu pieķerties? Lilita aika, kaut pār viņiem tagad iedegtos jauna saule, cita, nevis tā, kas apspīd tabundas ļaudis! Karstāka vai blāvāka? Kā nu viņi to būs pelnījuši.

Odamam nevarēja daudz pārmest viņa pieķeršanos ierastajam. Viņš turējās pie tā, kas bija labi zināms. Viņam vēl nebija sa­līdzināšanai nepieciešamo piemēru, nebija nekādas iepriekšējos gadsimtos uzkrātas pieredzes, pēc kuras vadīties. Viņš turējās pie savu līdzšinējo zināšanu drumslām tik­pat dabiski, cik dabiski Lilita soļoja pāri vecajam.

Kad Odams nāca mājās, viņa pa galvu pa kaklu skrēja pēc svaiga ūdens uz silto, paseklo upi. Piepeši meitene sāka vērot zil­ganu zivju baru, iekāpa ūdenī, gāja tām pakaļ, līdz vilnis skāra lūpas vai Odams, veltīgi izgaidījies viņu pie alas, sāka saukt un meklēt.

Lilita samulsusi izkāpa krastā, ūdens te­cēja no matiem, rokas bija tukšas. Viņa taču nebija ķērusi zivis, viņa tikai bija skatījusies uz tām.

Kā lieli un mazi viļņi izdzisdami aizvēlās ziemas un vasaras mēneši. Protams, Oda­mam un Lilitai bija laika izjūta, bet tā precīza skaitīšana sākās daudz vēlāk, tas jau bija domas iekarojums. Bet doma virzās pakāpeniski, soli pa solirn kā cilvēks.

Kaut gan tabundas cilts valoda bija na­badzīga, cilvēki jau bija devuši vārdus dau­dzām lietām un parādībām savā apkārtnē: debesis sauca par debesīm, ūdeni — par ūdeni. Tomēr bija lietas, ko no pasaules daudzveidības vēl atsevišķi neizdalīja. Daudzi plēsoņas krēslas stundā pamodās mežā un rēkdami izgāja meklēt laupījumu. Ja tie neapdraudēja cilvēku, kas tad par tiem domāja? Ēdamās saknes, kas Lilitai paretam gadījās, viņa nesauca nekā, prātā palika tikai tas, ar ko nācās saskarties bieži: skābenes, saldās saknes, rūgtās lapas.