Lilita

Neskatīdamies viņš paņēma no Lilitas īso šķēpu un iebāza to makstī pie pārējiem. Li­lita zināja, ka šis apvārdotais šķēps lidos izšķirošajā brīdī, un jutās vainīga, paredzē­dama neveiksmi: viņa taču uzzīmēja izglā­bušos, nevis pieveiktu zvēru! Tātad tā arī notiks.

Viņa ar ilgu skatienu pavadīja Odamu, klusībā lēnprātīgi solīdamās, ka tūlīt dosies patālāk kalnos, lai savāktu kalnu bišu medu, vairākās vietās izliktu lamatas grauzējiem vai uzmeklētu ligzdu ar maziem putnē­niem.

Mežs, kas auga pie alas, stiepās pāri pau­guram. Lilita aizkavējās pie gravas sākuma: šeit to vēl varēja apiet. Mālainā krauja sā­kās kā nevainīga bedrīte, koku saknes bija pārmetušas tiltu pār to. Bet līkumā tieši no zemes sūcās ārā gaiša tērcīte. Lilita noliecās un padzērās. Ūdens bija šķērms un koda mēlē. Sīciņš kritums pazuda zem saknēm un tikai desmit soļus zemāk atkal parādījās kā strauts. Tas nešņāca un neburbuļoja — tas vēl bija tik mazs!

Lilita aizmirsa, pēc kā bija gājusi. Bads vairs nemocīja. Viņu kremta ziņkāre. Kāp­dama lejup, Lilita atkal padzērās. Grava pa­dziļinājās, viņai vajadzēja turēties pie za­riem un zāles ceriem. Ūdens straume pieņē­mās spēkā, tajā jau varēja samērcēt pēdas, vēl tālāk ūdens sniedzās līdz potītēm. Lilita gāja un gāja kā apburta. Viņu satrieca pēk­šņa nojauta — tā taču bija upe, tā upe, kas plūst pa līdzenumu! Bet šeit bija tās izteka. Viņa, Lilita, Nakts meita, redzēja upes dzim­šanu!

Mulsinošas domas pārņēma viņu. Ja upei ir sākums, tad taču tā kaut kur arī bei­dzas — kā mežs? Bet kur beidzas baltais kalns, kas iesniedzas debesīs?… Ar to do­mas pavediens aprāvās. Viņa jutās nogu­rusi. Viņai atkal gribējās ēst.

Lilita kāpa aizvien augstāk, garām lipī­giem, smaržīgiem kokiem, kas bija tērpti adatās kā eži. Zem kājām ložņāja pelēcīgi dzeltenas ķirzakas ar brūnu, rakstainu mu­guru. Viņai izdevās vienu nosist un izcept uz sausiem rododendroniem. Visapkārt līgoja tūtenes, kas izskatījās pēc milzīgiem mēļiem zvaniņiem. Ziemeļu nogāzē šur tur bija ma­nāmas arī violetas kumelītes.

Gaiss kļuva sausāks un vēsāks, bet zem kokiem bija saglabājušās siltas vietiņas. Lilita laiku pa laikam apstājās zem tiem, lai sasildītos. Tālumā viņa ieraudzīja nelīdzenu baltu plankumu. Kā vienmēr, kad nācās sa­stapties ar kaut ko negaidītu, viņa mazliet vilcinājās, taču neatkāpās. Plankums nekus­tējās, diez vai tā bija dzīva būtne? Tās krāsā viedās kas nomierinošs.

Lilita piegāja tuvāk, pietupās un pieskā­rās baltajam. Pirksts juta aukstumu. Viņa uzkāpa ar kāju: plankums ielūza kā čau­mala. Lūzuma vietā bija saskatāmi sastin­gušas zāles stiebri. Viņa sarausa pilnu sauju šīs trauslās čaumalas, bet ar izbrīnu manīja, ka tā ir mīksta, viegla un pie tam izzūd acu priekšā — Lilitas rokas kļuva mitras, bet tajās vairs nekā nebija.

Taču zemē čaumala bija palikusi. Lilita atkāpās, apgāja apkārt drupanajam, balta­jam plankumam un vēl ilgi raudzījās atpa­kaļ uz to. Pa ceļam viņa sastapa aizvien vairāk šādu plankumu. Tie gulēja saulē tik bezrūpīgi un mirdzoši. Kājas grima tajos aizvien dziļāk. Lilitas prātā pavīdēja ne­skaidra nojausma, ka arī augstais kalns, kas izskatās kā nekustīgs mākonis virs ielejas, sastāv no tādas cietas, pūkainas vielas. Taču viņai bija nosalušas kāju pēdas un pietika saprāta nekāpt augstāk.

Tā patiesi bija brīnumaina diena: ik brīdi viņa atklāja kaut ko jaunu un laimīgi izvai­rījās no briesmām.

Tā pļaviņā viņa piepeši ieraudzīja dzel- tenmelnu žņaudzējčūsku, kas bija devusies medībās. Tabundas cilts ļaudis augstu vēr­tēja čūskas ādu: tā derēja mednieku bultu makstīm, un greznoties kārās sievietes iešuva šauras čūskādas strēmeles svētku tērpos.

Tikšanās ar milzu čūsku varēja nest nāvi. Lilita paslēpās aiz durstīga kadiķu krū­ma.

Čūska šaudīja šauro mēlīti, celdama aug­šup savu mazo, graciozo galviņu, kas ļoti atgādināja ziedu kāta galā. Tās priekšā sē­dēja paralizēts zvēriņš. Žņaudzēja līda aiz­vien tuvāk tam. Abpus čūskas galvai dega sarkanas acis — nezin, ko tās šajā brīdī sa­skatīja ap sevi, nezin, ko atstāja bez ievērī­bas …

Piepeši notika kas neparedzēts: čūskai uz­bruka ienaidnieks — mazs, sīks plēsoņa ar kareivīgi izslietu asti. Rāpulis sāka svaidī­ties, mēģinādams to nopurināt. Bet aso zobu tvēriens kumbrā neatlaidās.

Lilita nenogaidīja cīņas beigas. Viņa pie­līda pie sastingušā trusīša, kas nebija pa­guvis attapties no pirmsnāves hipnozes, ar akmeni nosita to un, pārmetuši pār mu­guru kā likumīgi iegūtu medījumu, laidās prom.

Atgriezdamās viņa nomaldījās no ceļa, pa kuru bija nākusi šurp.

Tuvojās dienas beigas, Lilitu pārņēma ba­žas, un viņa gāja elastīgiem, gandrīz lido­jošiem soļiem. Apvidus, šķiet, kļuva zemāks;

no kalna šķautnes rēgojās ārā klinšakmens, spurojās kazeņu krūmi ar briestošām ogām.