Lilita

Plīstoša koka skaņa šķita ļoti ikdienišķa, cilvēciska, un Lilita atvilka elpu. Savādā tarkšķēšana, žvadzoņa un šķindoņa, kas pie ezera viņu bija pārsteigusi ne mazāk kā dī­vainās būtnes, kuras kustējās varbūt pat saprātīgi, pavērsdamas uz viņas pusi bries­mīgas sejas ar izvalbītām acīm — tas viss pamazām izbālēja pazīstamā meža mierīgajā ainavā un Odama lieliskā akmens cirvja skaņās, kura izgatavošana bija aizņēmusi piecas rītausmas.

Lilitai dega vaigi, viņa smagi elsa. Pirms tuvoties Odamam, kura salīkušo stāvu jau varēja saredzēt aiz kokiem, viņa apstājās, lai sakopotu spēkus. Meitene nezināja, kā pastāstīt par redzēto. Šīs būtnes nebija ne putni, ne zvēri. Tās nelikās līdzīgas viņai un Odamam, kaut gan zemapziņā Lilitai tās šķita tuvākas pašai nekā dzīv­niekiem.

Sasprindzinājums lika viņai apjēgt noti­kušo ar tēlu palīdzību, salīdzinot ar parā­dībām, kas būtu līdzīgas pēc izskata vai bū­tības. Dzeja ir pirmais mēģinājums atbrīvot mēmo domu. Taču Lilita bija saskārusies ar neattēlojamo.

— Odam, — viņa teica, — aiz kalna no­laidās lielas olas ar debess cilvēkiem. Viņu ķermenis tērpts tādās kā bruņurupuču bru­ņās, tikai vēl cietākās. Viņiem ir spīdīga, apaļa galva līdzīgi zivij, galvvidū ūsas kā skudrām, un viņi lido kā putni.

Odamam vajadzēja daudz laika, lai aptvertu viņas vārdu jēgu. Tad viņš izslē­jās un pavirzījās uz to pusi, kurp Lilita rādīja. Viņa roka nevilšus sniedzas pēc lin­gas.

Bet kalni bija tālu, un meži bezrūpīgi du­sēja. Viņš atviegloti nopūtās un noteica: — Zivis nelido.

No Laolas- Lialas

Katras izziņas nozares pakāpienam Atbilst gluži tāds pats Pašatteikšanās pakāpiens.

Maksimllians Vološins

Planēta Laola-Liala atradās nelielas ga­laktikas piektā ārējā loka astotajā vertikālē, violetās novirzes zonā. Pa gaismas staru ne ar vienu Zemes mēru nevarētu noteikt šo attālumu — tik liels tas ir!

Violetās novirzes zonā gravitācijas spēki ir varenāki: galaktikas «saplūst kopā»; no­teiktā izplatījuma daļā koncentrējas vairāk matērijas, un tās iekšējās saites ir stabilā­kas; jauno, attālinošos galaktiku zonā — tieši otrādi. Tas arī bija pirmais gaismas signālu vēstījums, ko Laolas-Lialas zināt­nieki saņēma no kosmosa un atšifrēja. Pēc turpmākajiem atšifrējumiem vajadzēja pār­skatīt visus nākotnes aprēķinus …

Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa pla­nēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksis­tences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ik­vienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu man­tojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, ku­rai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzi­mušajā galaktikā, tika palaists sarežģīts pa­vadonis — signāls. Tā orbīta bija aprēķi­nāta tā, lai tieši tajā laikā, kad jaunā galak­tika iekļūs violetās novirzes zonā, pavado­nis — signāls nonāktu tās pievilkšanas sfē­rā un sāktu riņķot, piesaistot saprātīgo būtņu uzmanību.

Gaismas impulsiem, kas dibinājās uz skait­ļu sistēmu, vajadzēja izskaidrot, kā šīs ga­laktikas izcelšanās noslēpumu, tā arī tās drīzā gala neizbēgamību, tātad arī iespēju atkārtot eksperimentu — palaist nākamās mākslīgās sistēmas enerģētisko kodolu.

Bojā gājušās svešplanētas zinātnieki bija atklājuši, ka viņu galaktika jau sen ir iegā­jusi violetās novirzes zonā, t. i., kompresijas zonā un nenovēršami virzās uz savu bojā eju — uz to milzīgo koncentrētās primārās matērijas centru, kura kā grandiozs katls vienlaicīgi izšauj izplatījumā jaundzimušās galaktikas un ierauj sevī pārkausēšanai ga­laktikas, kas ir nogājušas savu trajektoriju.

Tāds ir riņķojums vienā zvaigžņotā Visuma nostūrī.

To visu atšifrēja vairākas Laolas-Lialas zinātnieku paaudzes. Un tad dzima pārdroša, fantastiska doma: ne tikai atstāt nākamībai mantojumā mākslīgās galaktikas dīgli, bet arī izglābt visu savu civilizāciju, evakuēt to uz piemērotām sarkanās novirzes zonas, jau­nības zonas planētām. Ne tikai atkārtot mūž­seno attīstības loku, bet arī mēģināt pacel­ties par vienu pakāpi augstāk. Pārvietota uz jaunu planētu, Laolas-Lialas civilizācija tur­pinātos laika plūdumā — un varbūt tieši tad beidzot izdotos pārmest tiltu uz antipasauli?

Laolieši varētu iemācīt sarkanās gaismas galaktiku apdzīvojošajai jaunajai cilvēcei to, ko paši bija sasnieguši, un saīsināt tās iz­ziņas ceļus. Kādas jaunas perspektīvas tad varētu pavērties smadzeņoto apvienotajam saprātam, būtnēm, kuru domāšanas attīs­tības avots ir kopīgs neatkarīgi no tā ārējā veidola!