Lilita

Bet nu Bezvārdis atgriezīsies daudz ag­rāk. Interesanti, vai viņa to jau zina? Viņai nepatika pārsteigumi.

No trim sievietēm, kuras Bezvārdis bija mīlējis, vissvešākā viņam bija palikusi pir­mā — laoliete Lihē. Tomēr dažreiz viņam šķita, ka nāves stundā gribētos turēt tieši viņas uzticamo roku, kas nekad neietrīcē- jās.

Viņa nekad nebija piederejusi viņam pil­nīgi, viņa nepiederēja nevienam. Mīlestībai viņas dzīvē bija tik maza vieta, ka Bezvār­dis brīžiem jutās neērti, domādams, ka at­rauj Lihē no kaut kā daudz svarīgāka. Viņa nebija sarūgtināta par to, ka viņiem bija bieži jāšķiras, un ne visai dedzīgi alka tik­šanās. Viņa nolēma dzemdēt bērnu saskaņā ar lietišķiem apsvērumiem, kad embriologa ģenētiķa pētījumi bija apstiprinājuši, ka vi­ņas fiziskajai attīstībai visbeidzot nepiecie­šams šāds stimuls.

Viņa bija labi trenēta, absolūti vesela un nosvērta. Mierīga kā ceļš, uz kura negadās nedz avārijas, nedz nejaušas tikšanās.

Un tomēr viņš mīlēja Lihē kautri un iz­misīgi. Viņam visu laiku vajadzēja kontrolēt sevi, lai nejauši neizlauztos apslēptais mai­gums, — viņš negribēja izpelnīties viņas izsmieklu. Lihē lūpās smiekli — dieva dāva­na — pārvērtās par šaustošu pātagu. Viņa visur saskatīja tikai smieklīgo un nekad — skumjo. Vai viņa bija gudra? — Jā, ļoti! — Laba? — Kas tas ir?

Viņi iepazinās agrā pavasarī studentu sa­lidojumā. Seminārus rīkoja paši jaunieši bez vecāko biedru līdzdalības. Tā bija it kā pē­dējā spēku pārbaude pirms došanās dzīvē un vienlaikus arī klubs, kur satikties un izklai­dēties.

Jau toreiz Lihē aizrāvās ar kibernētiskās nemirstības teoriju. Lai cik dīvaini tas iz­klausītos, viņa bija ideāliste, ļoti lietišķa, ļoti apdomīga, tomēr ideāliste.

Praktiski samērā senu atklājumu men­tālo lauku — ikvienas saprātīgas būtnes psi­hiskās darbības izstarojumu lauku vajadzēja teorētiski pamatot. Kas notiek ar cilvēka psi­hes enerģiju pēc nāves, matērijai sairstot? Smadzenes, informācijas glabātājas, ir pil­nīgi materiālas. Arī smadzeņu izstarojumos nav nekādas mistikas: tie ir zināmas frek­vences viļņi. Kā ikvieniem viļņiem, tiem pie­mīt spēja pārvietoties telpā neatkarīgi no avota, kas tos raidījis. Tātad tiem piemīt neatkarīgas eksistēšanas spēja?

— Vai tad nevar iztēloties, — Lihē runāja, un viņas balss skanēja hipnotizējoši vien­muļi, — ka Visums… nē, ne mūsu Galak­tika, bet visa pasaule, kas pagaidām nav pie­ejama mūsu pētniecības ierīcēm, — ka tā ir veidota pēc vienota saprātīga plāna? Tad domājošu būtņu esamībai būtu zināms mēr­ķis: viņas būtu Visuma perifēriju izlūki, viņu dzīves jēga būtu informācijas uzkrāšana par apkārtējo pasauli. Bet kam jānāk tālāk? Vai tiešām tikai jārada pēcnācējs un jāmirst? Ievēro: pēcnācējs, kas tikai bioloģiski ir lī­dzīgs savam radītājam, intelektu manto ne­pietiekamā pakāpē, bet uzkrātais zināšanu potenciāls vispār iet zudumā! Vai tev nelie­kas, ka tā ir neracionāla dabas spēku izšķie­šana?

Bezvārdim tā nelikās. Viņš bija cita no­virziena piekritējs, kas dabu uzskatīja par nejaušību arēnu. Tikai daudzu izmēģinājumu rezultātā — tie var notikt, bet var arī ne­notikt — kā mazas saliņas izkristalizējas dzīvība.

Taču viņš nepārtrauca Lihē — ka aiz smalkjūtības, tā arī aiz vēlēšanās klausīties viņas balsī.

Viņi sēdēja zālē, tālā rezervāta nostūrītī. Diena slīdēja uz vakara pusi. Caur kokveida krūmāju biezo lapotni bija saskatāmas de­besis. Blāzma zaigoja zilgā purpurā. Zilās krāsas tajā bija vairāk nekā sārtās. Varenu enerģiju liesma plauka un ziedēja kā milzu puķe.

Lihē zvilnēja, atspiedusi galvu rokā. Vi­ņas plaukstu pamati bija kalsni, kustības straujas un aprautas, acis dīvainas — tajās bija kaut kas dzeļošs kā lode: tās durstīja un caururba, nebūt nevēloties nodarīt sāpes. Skatiens kā signāls no citas planētas, kas pārvar milzīgus attālumus. Tas lido. To gan­drīz var sataustīt… Bet tas vēl nav sasnie­dzis mērķi.

Bezvārdim Lihē aizvien palika neatminēta būtne, kaut gan tovakar viņš kļuva par vi­ņas vīru.

Kad sabiezēja īslaicīgā krēsla un cits pēc cita uzlēca mēneši — katrs savā fāzē, — viņi neviļus pievirzījās viens otram tuvāk. Varbūt tādēļ, ka kļuva vēsāks. Sākumā viņš nejuta nekādu saviļņojumu. Viņas galva pa­ļāvīgi piekļāvās Bezvārža plecam. Viens no mēnešiem iemeta sudraboti mēļu gaismas kūli Lihē sejā, pievērtajos plakstos, un abos uzliesmoja senie spēki.

Viņi pamira, it kā ieklausīdamies paši sevī. Tas bija burvības pilns mirklis, kad raisās papardes pumpuri…

Mežā kļuva aizvien gaišāks. Krāsaino mē­nešu stari krustojās kā starmešu kūļi. Pa­gāja stunda. Abi nekustējās. Varbūt viņi bija samulsuši vai laimīgi? Grūti pateikt.

Beidzot viņš, ar pūlēm pavēris lūpas, teica:

—  Es tevi tik ļoti mīlu, Lihē!

Viņa atsaucās:

—  Es arī.