Lilita

Visnegaidītākais sākās pēc tam. Pretēji parašām un veselam saprātam viņi negri­bēja šķirties. Tādēļ viņiem vajadzēja šo to upurēt, lai gan upura smagākā daļa bija jā­nes Bezvārdim — viņš palika pie Lihē. No savām divām profesijām viņam vajadzēja pagaidām izvēlēties mazāk iemīļoto — ārsta profesiju, jo vairāk tādēļ, ka tad viņš varēja strādāt vienā laboratorijā ar Lihē.

Viņam vēl arvien nebija nekādas cieņas pret pētījumiem, kuru objekts bija vienotais mentālais lauks, kurp it kā plūstot cilvēku smadzeņu izstarojumi pēc viņu nāves. Priekš­stats par nemirstību kā par milzīgu infor­mācijas krātuvi, kurā tikai viena vienīga šūniņa esi tu pats, pareizāk sakot, tas, ko pasaules kibernētiskais zirneklis ir izsūcis, izzīdis no tevis, Bezvārdim šķita pretīgs. Protestu izraisīja arī tas, kam tiešām varēja būt objektīva vērtība Lielajā kibernētikā. Protams, ne jau viņa šaubas, ne jau nemier­pilnā mīlestība pret Lihē, ne jau tā nepa­rastā smeldzošā radniecības sajūta ar aug­sni, augiem un nedaudzajiem uz Laolas-Lia­las palikušajiem zvēriem. Tieši zemapziņā mītošais viņam bija vērtīgākā paša «es» daļa. Tajā viņš smēlās iekšējo pārliecību par savu turpmāko attīstību.

«Kibermentāliķi», kā Bezvārdis tos klusībā nievājoši dēvēja, viņam bija tā apnikuši, ka apmēram pēc gada viņš sadumpojās un nolēma mainīt darbu. Tagad viņš ar Lihē varēja redzēties tikai laiku pa laikam. Starp citu, uz Laolas-Lialas tāda situācija vairu­mam vīriešu un sieviešu bija parasta. Jau sen laulības nepiesaistīja viņus kopējai mā­jai. Lihē — aizrautīga, lietišķa, gatava iz­zobot jebkuru sentimenta izpausmi, bet al­laž patiesa un uzticama, — joprojām bija viņa sieva, noslēpumaina būtne aiz septiņiem zieģeļiem!

Naktī, kad uz viņas aizvērtajiem plakstiem krita sudraboti mējā «viņu mēness» gaisma (tā Bezvārdis to dēvēja, protams, klusībā), viņš domās atkārtoja: «Mana mīļā Lihē, gudrā Lihē, lūdzu, nesaki nekā un nesmaidi. Lai man paliek jel mazākā ilūzija, ka esmu tev vajadzīgs. Cilvēki taču var būt ne tikai sarunu un domu biedri vien: viņiem vaja­dzīgs arī patvērums. Mans plecs ir tavs pa­tvērums!»

Savu vēlēšanos laist pasaulē bērnu viņa paziņoja vienkārši: šajā aktā viņa nesaska­tīja nekādu dzīves noslēpumu. Dzimumjau- tājumi tika apskatīti jau skolā, jaunekļi un meitenes zināja pietiekami daudz, lai ne­justu ne īpašu ziņkāri, ne kaunu. Bezvārdis, būdams ārsts, pats varēja izmeklēt sevi un viņu. Iedzimtības nesēju pārbaude laborato­rijā prasīja kādu nedēļu. Abi skaidri zināja ieņemšanas laiku. Tonakt neatlika vietas ne­kam, kas kaut daļēji atgādinātu mīlestību.

Lihē grūtniecības laikā visi apstākļi saga­dījās ļoti labvēlīgi: mentālā centra meklē­jumi pakāpeniski tika sašaurināti, jo bija nepieciešams taupīt enerģiju starpgalaktiku ekspedīciju vajadzībām. Viņa atbrīvojās no darba un varēja iznēsāt bērnu, nepārkāpjot medicīnas noteikumus.

Bezvārdis bija cerējis nodzīvot visu šo laiku viņas tuvumā, bet negaidīti viņam pie­dāvāja vietu kārtējā maiņā, kas devās strā­dāt uz gravitācijas laukumiņu kosmosā. Tā bija it kā pārbaude pirms atlases Lielajiem lidojumiem.

Lihē nopriecājās par šo braucienu, iekams viņš bija paspējis izšķirties, vai ir ar mieru vai ne. Ja viņš atteiktos, viņa būtu ļoti pār­steigta. Bezvārdis vairījās sagādāt viņai pārsteigumus: viņam likās, ka pēc ikviena tāda gadījuma sievas skatienā vērojams aiz­vien lielāks jūtu atskurbums ..,

Tā nu iznāca, ka tieši no gravitācijas lau­kumiņa viņš tika ieskaitīts ekspedīcijas ap­kalpē, kuras maršruts bija Piena Ceļš. Sa­gatavošanās aizņēma tikai divus gadus. Meita vēl bija auklējama, kad viņi visi trīs kopā brauca uz kosmodromu. Visu ceļu Bez- vārdi plosīja doma, ka, iekāms kuģis sa­sniegs pirmo objektu, viņa meita būs izau­gusi, novecojusi un varbūt jau mirusi. Bet viņam būs tikai divdesmit četri gadil

Bezvārdim šķita, ka sievai pēdējās stun­das kosmodromā bija nomācošas, it kā viņa garā jau būtu no viņa atvadījusies. Gaisa kuģis vēl nebija pacēlies, bet viņi jau bija tālu viens no otra. Kaut gan viņam bija lemts nodzīvot neiedomājami ilgāk ne tikai par Lihē, bet arī par saviem attālajiem pēc­nācējiem — tās mazās meitenītes mazmaz­bērniem, kura rosījās mātes rokās un kuras zīdaiņa smaržu viņš vēl juta uz lūpām, — tomēr Lihē gaidīja daudz pilnvērtīgāka dzīve nekā viņu. Bezvārdis nešaubījās, ka viņa drīz atradīs citu vīrieti un būs laimīga.

Bezvārdi gaidīja gandrīz nemirstīga mī­lestība — atmiņas, kam sulīga augsne būs vientulība.