Lilita

Kad viņš īsu laiku mīlēja citu sievieti — Elilu, ko sastapa uz vienas no tālajām sve­šajām planētām, viņam likās, ka tikai atdod viņai neiztērēto mīlestību pret Lihē. Šķita, ka arī meita, kas tur piedzima, bija manto­jusi atstātā bērna vaibstus. Tikai tad, kad arī viņas bija atstātas un pazaudētas neno­vēršamajā laika bezdibenī, viņš pamazām saprata, ka Elila un meitiņa tam bijušas dārgas pašas par sevi, ka viņš mīlējis tieši viņas, nevis tās, aizmirstās… Mocīdamies novēlotā nožēlā, jo izlīdzināt vainu un pa­raudzīties viņās vēlreiz citām, atvērtām acīm nebija iespējams, viņš no jauna atmiņās pār­dzīvoja savu zudušo laimi.

Viņa ilgais mūžs ritēja klusā briešanā, kaislībās, kas krājās un krājās kā strāva spēka laukos.

Planēta Zaļais Biķeris ietilpa Ekvinokci­jas galaktikā un bija sasniegusi pašu viole­tās novirzes robežu, bet vēl neizvirzījās ār­pus tās. Zaļais Biķeris — skaists ezers, kas mirdzēja no kosmiskās tāles kā pulēts spo-, gūlis, — nebūt nebija labklājības kalngals. Visus tā cilvēces pūliņus saistīja planētas nosusināšana un atdzesēšana: pirms gadu tūkstoša klejojoša krītošā zvaigzne, domā­jams, no antivielas, bija sadūrusies ar pla­nētu, izkausējusi polu ledus cepures, izrai­sījusi vispasaules plūdus, kas aptvēra visus kontinentus, un — galvenais — radījusi traucējumus biogenosfēras režīmā. Zem ūdens bija pazuduši meži, pārstājot izelpot skābekli. Ogļskābās gāzes pārpilnība kā va­tes oderējums karsēja planētas miesu, tā svīda un suta.

Spēcīgās radiācijas dēļ lielum liela daļa dzīvnieku bija gājusi bojā, bet dažus —gluži pretēji — tā bija stimulējusi attīstīties mil- zenīgās formās. Sēklēs izrāpās atdzīvojušies reptiļi; tritoni un ķirzakas pārvērtās par brontozauriem, kas bija stulbi kā zābaki, mie­gaini un labsirdīgi. Tos plosīja tiranozauri ar pusmetru gariem zobiem. No visām pusēm skanēja čāpstināšana, kas mijās ar viļņu šal­kām.

Sī pusmirusī smokošā planēta saņēma ne tikai vietējās cilvēces atlieku enerģiju, bet arī divu citu saprātīgu galaktikas planētu palīdzību. Vairāku gadsimtu laikā kalnu no­gāzes bija pārklājušās ar vareniem mežiem. Tie milzīgā ātrumā rija ogļskābi un auga nevis dienām, bet stundām. Okeānam un smacīgajai atmosfērai ar varu atņēma pār­mērīgo siltumu, ko pārvērta enerģijā. Šīs enerģijas bija tik daudz, ka Zaļais Biķeris labprāt gribēja dalīties tajā ar nākamajiem pārceļotājiem; jau tagad rūpniecība sāka pārkārtoties, lai no gadsimta gadsimtā uz­krātu izejvielas, kas vajadzīgas anihilācijai. Šādas izejvielas ieguva, sadalot ūdeni.

Tādējādi nosusināšana deva papildu la­bumu.

Izrādījās, ka ari okeāna «rūdu lauks» ir ārkārtīgi bagāts: moluski uzkrāja varu, me­dūzas — cinku un alvu. Tā Zaļā Biķera «ūdens civilizācija», apvēršot visu līdzšinējo vēsturi, pavēra planētas iemītniekiem arī ārkārtējas perspektīvas, rosināja oriģinālu problēmu izstrādāšanu: ūdens bagātība pil­nībā spēja aizstāt zemes dzīļu bagātību.

Augsni, ko agrāk barbariski izpostīja ar­šana, tagad atbrīvoja no «pārtikas nodokļa». Rūpes par cilvēces paēdināšanu tika uzlik­tas vienīgi ūdensaugu druvām.

Jūras ūdens, kas kā mātes piens baroja planktonu, saturēja visu, kas bija vajadzīgs arī dzīviem organismiem, to bruņu un kaulu, muskuļu un asiņu veidošanai. Ar fosforu, kalciju un olbaltumvielām piesātinātais ēdiens bagātināja planētas iemītnieku sma­dzenes, arī tikumiski pārvēršot viņus.

Tā bija apbrīnojama planēta, ko klāja bez­galīgas, bangojošas jūras. To sauca par Zaļo Biķeri. Vārds «zaļš» bija kļuvis par sino­nīmu visam skaistajam.

Bezvārdis ilgi nevarēja pierast pie tās mirdzuma, plašuma, kailuma un ari pie tās neparasti ciešās brālības, kas vienoja visas dzīvās būtnes klusējošo ūdeņu un debesu bezgalības priekšā.

Šķita, šeit, viņa acu priekšā, top Radības grāmata. — Lai aizpildās tukšums! — skan tās pirmais bauslis. — Lai ūdeņi atkāpjas,

lai rodas zeme un lai tā ir cieta. Līdzīga dūmakai, māko, im vai putekļiem bija zeme savas rašanās Lrīdi, sava ķermeniskuma sā­kumā. Pēc tam kalni, kalni un ielejas parā­dījās no ūdens, ciprešu un priežu birzis dzina atvases.

Nekad vairs Bezvārdi tik spēcīgi nepār­ņēma tāds miers un sajūta, ka ik mirklis ir piepildīts, kā toreiz, kad viņš dažus gadus dzīvoja uz Zaļā Biķera, blakus sievietei, ku­ras vārds bija Elila.

Vienmēr viņam bija jārod ciešāks kon­takts ar citu pasauļu iedzīvotājiem un vai­rāk jāiedziļinās viņu dzīvē. Bezvārža biedri nodarbojās ar enerģētiku, spēka lauku mate­mātisko analīzi. Viņi kārtoja informācijas apmaiņu ar zinātniekiem un inženieriem — skaitļu valoda tiešām bija visuresoša! Bet Bezvārdis pētīja biogenosfēru atšķirības, etnogrāfiju un intelekta attīstības īpatnības vai veica izrakumus uz planētām, kur nebija dzīvības.