Lilita

Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. At­lidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat ne­varēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, iz­lietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar abo­rigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simbo­liska.

Apspiestības laikmets ilga daudzus gad­simtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.

Dumpji un kurnēšana pārauga revolūci­jās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās pa­nākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimu­šajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vaja­dzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un aug­sti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vai­rāk līdzinājās bojā ejošai salai.

Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu vir­zās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās bries­mīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pār­biedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mi­tekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.

Šajos juceklīgajos gadu desmitos izplatī­jās sensacionāla vēsts par jaunu — jau tre­šo — rasi, kas dzīvojot augstu kalnos. Tās attīstība atrodoties akmens laikmeta līmenī; līdz šim tā nebija saskārusies ar saprātīgo pasauli. Uzliesmoja vispārējs satraukums: visiem gribējās par katru cenu ieraudzīt no­slēpumaino «ledus cilvēku».

Gandrīz vienlaikus uz augsto kalnu ra­jonu devās abu naidīgo pušu ekspedīcijas. Tās steidzināja ne vien zinātniskās intere­ses, bet arī konkurence. Ekspedīcijas sati­kās pie mūžīgajiem sniegiem — tas bija vienīgais ceļš augšup! — un, dažas dienas pavadījušas strīdos, tālāko ceļu turpināja diezgan miermīlīgi: abas vienības taču ne­bija lielas, bet alpīnistu dzīve ir skarba un prasa savstarpēju atbalstu.

Tomēr katrā atpūtas vietā uzliesmoja vēt­rainas diskusijas par morāles, socioloģijas un rasu problēmām. Šķita, ka patiesība kā putnēns jau šķiļas ārā no čaumalas. Arī fanātisms bija mazliet pierimis. Kad vakar­dienas ienaidnieki nostājās cits cita priekšā kā vienkārši puiši, kas spējīgi palīdzēt grūtā brīdī, cenšanos uzvarēt pamazām aizēnoja vēlēšanās pārliecināt.

Pirmā atkrišanas bumba eksplodēja ne­gaidīti. Cienījams ekspedīcijas loceklis, aris­tokrāts un tiešs valdošās dinastijas pēctecis, strīdā nostājās savu pretinieku pusē. Apjuka kā vieni, tā otri. Ar loģiku un bagātu kultū­ras mantojumu bruņotais atkritējs it kā sa­trieca pats sevi. Visi klusēdami izklīda. Četrtūkstoš metru augstumā nav trimdā iz­raidīšanas. vai obstrukcijas iespēju. Viņi tur­pināja ceļu, jo vairāk tādēļ, ka parādījās ne­pārprotamas «ledus cilvēku» pēdas, viņu maltīšu atliekas — putnu un grauzēju ķidas (tās neatstāj neviens dzīvnieks!). Pie­auga iespējamība sastapties ar «ledus cil­vēku».

Reiz atkritējam tomēr pajautāja zem čet­rām acīm, ievērojot iespējamo piesardzību: Godājamais, nerunāsim par pārliecību, tomēr sakiet, kā jūs, būdams tik labi audzi­nāts, varat atbalstīt mūsu ceļabiedrus, šos aprobežotos sektantus, neiecietīgos dumpi­niekus, kuriem nav ne ēnas no iekšējā skais­tuma?

Atkritējs satriekts papurināja galvu. Uz mirkli taisnu skropstu loks piesedza viņa rombveida redzokļus ar zilganām noguruma dzīsliņām. — Ak, jā, jā. Tādi viņi ir, jūs pilnīgi pareizi raksturojāt viņu sliktās pu­ses: neglīti, neaptēsti, neizglītoti. Bet man nebija izvēles: attiecībā uz pārējo viņiem taču ir taisnība!

Kad aiz klints bluķa pazibēja gluži reāls pinkains stāvs, radās jaunas grūtības: kā rīkoties tālāk? Notvert un sasiet? Nošaut? Bet ja nu tiešām tā arī ir saprātīga būtne?

Viņi neizpratnē uzlūkoja cits citu; vaja­dzēja izstrādāt kopēju rīcības plānu, tātad arī kopēju morāles kodeksu, pie tam nekavē­joties. Tagad gadsimtu naids varēja vai nu sabrukt, vai saasināties… Taču viss bei­dzās daudz baismīgāk.

Kādu rītu, tikko pamodušies, viņi ierau­dzīja, ka debesis zem viņiem (viņi jau atra­dās ļoti augstu) kvēlo drausmīgā, klusā gais­mā. Vēlāk senā episkā grāmatā šis notikums bija aprakstīts šādi: «Bieza darva lija no debesīm. Zemes vaigs satumsa, sāka līt melns lietus; gāza dienu un nakti…»

Pārbiedētie cilvēki metās lejup. Bet pēc puskilometra aparāti rādīja bīstamu atmo­sfēras retinājumu. Acīmredzot bija noticis negaidītais: bolīdam ietriecoties atmosfēras joslā, gaiss nevis «nosēdies», bet gan pacē­lies augšup un zināms tā daudzums aizķē­ries tikai augsto kalnu rajonā. Vai uz ilgu laiku? Atlika cerēt, ka, bolīdam attālinoties, beigsies arī perturbācijas.