Lilita

Viņi atkal pakāpās augstāk un drudžaini sāka meklēt apkārtcejus. Apejot apledojušu virsotni, viņu pārdrošība robežojās ar brī­numu. Bet arī tur aparāti liecināja par bries­mām. Iebaidīti kā peles plūdu laikā, viņi sa­spiedās nožēlojamā kaudzītē. Kāds, neiztu­rējis sasprindzinājumu, nošāvās. Vairāki cilvēki nogāzās bezdibenī. Visi bija demora­lizēti. Apkārt klejoja «ledus cilvēku» bariņi, bet tie vairs neizraisīja nekādu interesi.

Droši vien neganta sniega auka būtu ap­rakusi arī šīs nožēlojamās cilvēces paliekas, ja kāda līdzcietīga ledus sieva, mātes in­stinkta vadīta, nebūtu viņus kā kucēnus ievilkusi savā alā. Tur viņi gulēja, slimi un truli, līdz ugunskura liesmas un ādu sil­tums pamazām palīdzēja viņiem atgūt ap­ziņu.

Un šeit, senās labdarīgās uguns dūmos un tvanā, viņi pirmoreiz atrada sevī spēku va­ļējām acīm uzlūkot notikušo. Pasaule bija gājusi bojā — viņu nelaimīgā, neprātīgu nesaskaņu plosītā pasaule, viņu skaistā pa­saule ar dāsno augsni, augiem un dziedoša­jiem putniem, visa civilizācija, visa zinātne, visas viņu sievietes un bērni!…

Likās, vairs nebija nekādas dzīvības, ti­kai viņi paši un «ledus cilvēku» cilts. Viņi gulēja pie ugunskura mokošās pārdomās. Nekādu strīdu nebija. Pats par sevi bija at­klājies, ka vienai pusei nav taisnība, bet otras puses patiesībai vairs nebija vajadzīgs apstiprinājums: katastrofa visus bija pilnīgi pārliecinājusi. Cilvēce nebija spējusi savlai­cīgi apvienoties un atvairīt briesmas. Turp­māk vajadzēja dzīvot citādi.

Tieši tad kā prickšausmas mirdzums ak­lajā izmisuma tumsā sāka raisīties pirmie nākamās iekārtas un nākamās morāles ap­veidi.

Tika izstrādāti četri principi, četri likumi, ko pieņēma brīvprātīgi.

Pirmais likums aizliedza pašnāvību kā smagāko noziegumu pret nākotni. Otraja bija ieteikts atsaukt atmiņā un uzrakstīt visu, ko katrs zināja, sākot ar reizrēķinu. Trešais skanēja — pievienoties «ledus cil­vēku» ciltij un savus nākamos pēctečus au­dzināt tā, lai viņi spētu pārvarēt visu vēs­turisko attālumu, kas šķir viņu vecākus, un kļūt par tēvu kultūras mantiniekiem. Visbei­dzot, pēdējais likums bija šāds: likt pama­tus sabiedrībai, kurā kopš tās pirmajiem so­ļiem valdītu taisnība un līdztiesīgums. To viņi zvērēja izpildīt un izpildīja.

Vecākie jaunās sabiedrības dibinātāji vēl bija dzīvi, kad uz Zaļā Biķera nolaidās kai­miņi no tās pašas Galaktikas. Uztvēris katas­trofas pazīmes, to zvaigžņu kuģis bija nolē­mis apmest līkumu un apmeklēt izpostīto planētu. Laimīga nejaušība — kaimiņu ak­tīvā palīdzība — izglāba cilvēces atliekas, citādi varēja gadīties, ka viņu vēlā atmoda kļūtu par pašnāvnieku testamentu. Sugai ir savi statistikas likumi: sīkas vienības neiz­dzīvo. Tikai viesu ierašanās palīdzēja «ledus cilvēku» ciltij pārvērsties par tās saprātīgās cilvēces senčiem, ko sastapa Bezvārdis un citi Laolas-Lialas argonauti.

Bezvārdis prātoja, vai tagadējā harmo­niskā Zaļā Biķera pasaule nav visu sma- dzeņoto nākotnes etalons. Jaunā, gandrīz pirmatnējā «ledus cilvēku» rase bija pārlē- kusi pāri mokošiem attīstības posmiem, sa­vai spirgtajai pasaules uztverei tā bija pie­vienojusi augstu kultūru un sociālo iekārtu, kurā bija izslēgta varmācība. Tehniskā doma nebija paspējusi nomākt iztēli. Šīs divas strāvas nebija izstūmušas viena otru, bet it kā saplūdušas. Tā bija leģendu un skaitļu sadraudzība! Vai tad katrā ziņā brālim jā­nogalina brālis?!

Laolas-Lialas mentogrāfi jau sen kori­ģēja ne tikai valodu, bet arī domas — tie atrada visprecīzākos, visekonomiskākos domu izteikšanas paņēmienus. Taču Elilai vārdi raisījās un pildījās ar dzīvu gaismu atkarībā no acumirkļa. Vārds radīja jēdzienu, kļuva par jūtām. Dažreiz tas bija daudz­nozīmīgāks nekā pati doma …

Bezvārdis daudz laika pavadīja kopā ar Elilu. Pirms izlidošanas uz neapdzīvotajiem Zaļā Biķera pavadoņiem viņš lauza kāju, un pārtrūkušā nerva vietā vajadzēja ieau­dzēt elektrodus. Viņu atstāja veseļoties.

Kopā ar laoliešiem aizlidoja vairāki izcili Zaļā Biķera speciālisti. Tieši tur, uz viena no tuksnesīgajiem asteroīdiem, vajadzēja.

meklēt vietu nākamajam enerģētiskās vie­las ražošanas centram.

Sākumā, kad Bezvārdis palika pavisam viens un viņam vajadzēja gulēt nekustīgi, viņš droši vien šai svešajā pasaulē būtu juties nomākts, ja neatnāktu Elila.

Uz visiem laikiem viņa atmiņā bija iespie­dušās šīs garās dienas starp jūru un debe­sīm — lielā plosta šūpošanās, uz kura viņš dzīvoja, un saules ņirboņa uz audekla sie­nām. Kaut gan ik rītus pie viņa ieradās jau­neklis ar aparātu, kas pierakstīja viņa stāstī­jumu par Laolas-Lialas vēsturi un tās kos- mogoniskajiem uzskatiem, visvairāk atmiņā bija iespiedusies vientulība.