Lilita

Dažkārt arī sapņi ir visai smagi: cilvēks burtiski salīkst zem to smaguma. Pārdzīvo­jot tos klusībā, citu pēc cita, šķiet, varētu šo nastu atvieglot? Tomēr ne! Iztēlē pār­dzīvots sapnis nebūt nenobāl, neizgaist, ne­remdē slāpes. Tas neatlaidīgi tiecas iemie­soties dzīvē un tikai tad, kad ir tapis par īstenību, atkāpjas un dod vietu nākamajam.

Lilita atvērtu muti kampa gaisu; ar lie­lām pūlēm viņa savaldījās, lai pa galvu pa kaklu nemestos prom. Viņa jau vairākas rei­zes bija redzējusi briesmoņus, bet vienmēr iztālēm, aizslēpusies starp akmeņiem, pie­plakusi zālei. Tagad tie bija viņu pamanī­juši. Tur nebija nekādu šaubu.

Tas, kas pavērās viņas acīm, sniedzās pāri līdzšinējās pieredzes ietvariem. Viņas tumšais prāts darbojās ātri, sasaistot ana­logu gadījumu virkni, stiepjot vienojošus pavedienus starp svešiem priekšmetiem. Viņa sastinga, šajās gaidās reizē bija arī galvu reibinošs skrējiens: viņa tuvojās ne­zināmajam.

Un arī nezināmais tuvojās viņai. Tas spēra soli, vēl vienu. Apaļā acs, kas aiz­ņēma pusi galvas, griezās uz viņas pusi. Tad Lilita ieraudzīja, ka acs ir caurspīdīga un aiz tās redzami svešādi vaibsti ar citā­dām, mazākām acīm, kas līdzīgas cilvēka redzokļiem, kaut arī to forma un šķēlums ir neparasts.

Lilitu neko daudz nemulsināja tas, ka svešinieka āriene atšķiras no ierastajiem ciltsbrāļu vaibstiem. Civilizācijas rītausmā cilvēks bija mazāk saindēts ar aizspriedumu indi. Viņš vēl ieņēma tik sīku vietu pasaulē, ka nejutās kā monopolists, viņam neienāca prātā piedēvēt savas tieksmes visam pastā­vošajam, katru dienu viņš saskārās ar ko jaunu: zvēri un augi, cits par citu savādāki, aizslīdēja garām cilvēka vērīgajam skatie­nam kā pilntiesīgi Zemes iemītnieki.

Kādēļ lai Lilitu satrauktu tas, ka Bez- vārža acis sedza nevis plaksti ar skropstu ēnojumu, bet gan blīvas plēvītes, kas sa- kjāvās? Ka viņa piere bija kaulaina un plata, galva — liela un augums — drukns?"

Tāpat arī vēlāk Lilitu sevišķi nepārsteidza stāsts par to, ka zvaigznes ir apdzīvotas. Mežoņa lētticība spēj vienā rāvienā pārva­rēt jebkādu bezdibeni. Kamēr apziņā sarež­ģītais un vienkāršais ir līdzvērtīgi, nekas to nespēj sevišķi satricināt.

Piesardzīgi, kaut arī bez sevišķas mulsas, Bezvārdis un Lilita tuvojās viens otram; viņš zināja par Visuma iemītniekiem ļoti daudz, viņa nezināja nekā, — tas viņus tu­vināja. Viņi ieurbās viens otrā skatieniem, kas bija intereses pilni.

Lilita mazliet pasmaidīja: svešie bieži un labprāt smējās, to viņa bija noskatījusies no savām slēptuvēm. Taču viņa pirmo reizi juta uz sevi vērsto svešinieka skatienu — tajā bija kas saistošs, gandrīz vai paralizē­jošs. Vēl nesaprazdama, vai tas liecina par briesmām vai sola draudzību, viņa mēģināja no tā atbrīvoties. Viņas lūpas sakniebās kā spēcīgā sasprindzinājumā.

Bezvārža skatiens tūlīt palaida viņu vaļā. Atbrīvojusies no neredzamās cilpas, Lilita izslējās.

— Svešie! Kurp jūs ejat? — viņa skaļi teica, cenzdamās savaldīt neviļus trīcošos pirkstus. — Šeit nav jūsu medību vietas. Kalni un meži negrib jūs!

Bezvārdim Lilitas balss šķita tīra un dzidra. Viņš labi zināja, ka skaņa nav ne­kas cits kā gaisa viļņu svārstības noteiktā frekvencē. Magnētiskā lauka viļņus var uz­tvert kā gaismu vai radiostarojumu. Un to­mēr viņš nebija dzirdējis šādas skaņas.

Viņš apjucis atskatījās — visapkārt bija vientulīgs klajums, kurā auga tikai meža puķes, — ne tās, kas cieši pārklāj noras, kāri un steidzīgi savijot stiebrus un saknēm grūstoties tumsā. Tās bija puķes, kas aug vienatā — katra saskatāma iztālēm. Vējš tās glāsta nevis vienaldzīgi, visu baru reizē, bet gan parotājas ar katru ziediņu atsevišķi. Ja milzīgais mēļais zvaniņš spētu skanēt, tad droši vien viņam būtu Lilitas balss. Tā nebija ne plūstoša, ne samtaina, tā tīri un skaidri skandēja katru zilbi — tāda šķita Lilitas balss Bezvārdim, laolietim, klauso­ties tajā pirmoreiz.

Vajadzēja gūt priekšstatu par Zemes iedzī­votāju valodas kodu. Ātrumā, bez speciālas iekārtas palīdzības, tas nebija iespējams. Kādreiz arī uz Laolas-Lialas valoda bija organizējošs faktors. Domāšanas ābeces posms pagāja: ar laiku radās uzskats, ka runa bremzē kontaktu, tāpēc radās citas sa­zināšanās formas, kas ļāva iztikt bez vār­diem. Bezvārdis saprata, ka sastaptās Ze­mes meitas valoda ir primitīva, taču viņš nezināja tās atslēgu. Vajadzēja viņai kaut kā atbildēt, lai neaizbaidītu viņu un ieka­rotu uzticību.

Viņš jocīgā rīkles balsī izrunāja pirmo vārdkopu, kas neviļus bija iespiedusies at­miņā:

— Svešie kurp …

Sākumā Lilita uzmanīgi raudzījās viņam mutē, Tad nopūtās un neizpratnē palieca galvu sānis. Gurzguļojošā rīkles skaņa at­kārtojās.

— Svešie kurp, — vēl centīgāk sacīja laolietis.

Beidzot viņa pazina izkropļotas tabundas valodas skaņas. Vai, cik tie briesmoņi jo­cīgi! Viņi neprot runāt?! Lilita piemiedza acis un uzmeta gudrajai Visuma būtnei iecietīgu, aizbildniecisku skatienu…