Lilita

Patiešām, no viņas viedokļa laolieši vēl ilgu laiku bija tālu no pilnības: viņi ne­prata visvienkāršākās lietas. Viņi taču, pie­mēram, nesaprata tabundas valodu: vārdus iemācījās ar grūtībām. Bet Lilitai ne prātā neienāca, ka pastāv arī citas valodas, ne tikai tā vien, ko zināja viņa.

Laoliešiem jau sen nevajadzēja rēķināt: viņu vietā visu darīja mašīnas. Uguni viņi pazina tikai teorētiski. Reiz viens no viņiem iebāza roku ugunskurā. Lilita smējās, bet tad pielika pie apdegušās vietas mīkstu lapu, vēsu un miklu — sāpes norima. Laolietis gandrīz vai bērnišķā ziņkārē uzlūkoja savu izdziedināto ādu.

Kā gan tabundas meita varēja zināt, ka viņai nepazīstamā Laola-Liala jau dzīvo foto­nu laikmeta beigu posmā, ar kuru salīdzinot, kodoltermiskais posms varētu likties kā ak­mens laikmets? Savā augstprātībā laolieši arī kustību pa gaismas staru uzskatīja tikai par verdzisku pakļaušanos laiktelpas liekumam. «Bet kur ir eksplozija?» viņi nepacietīgi sauca. «Kur dumpis, kur smadzeņoto mek­lējums?» — «Straume palīdz kuģim, būtu nesaprātīgi atteikties no tās,» sprieda pie­redzējuši debesu stūrmaņi. «Tomēr,» citi iebilda, «nevar taču peldēt ar fotonu plūsmu, kas paklausīgi apliec gravitācijas laukus. Vai nebūtu laiks savaldīt arī no­teiktā virzienā plūstošo laika straumi?» … Tā laoliešu priekšā pavērās vēl viens bezdi­benis: abpusējs makro- un mikropasaules bezdibenis…

Lilita to visu nevarēja zināt. Viņa to uz­tvēra visai pavirši. Un tomēr viņa ne tikai uzkrāja zināšanas, bet arī pati mācīja lao- liešus. Viņi sen bija pieraduši pie mehānismu paklausīgā spēka un pirmoreiz apbrīnoja kailu cilvēka roku veiklību un visvarenību. Viņus aizrāva muskuļu darba pirmatnējais prieks. Viņi, kas spēja ar zibeņātru stara triecienu iznīcināt mērķi jebkurā attālumā, tagad meta akmentiņus kokā vai mēģināja trāpīt lidojošu putnu. Jāatzīst: viņi bija se­višķi neveikli — un tik skaļi smējās paši par sevi!

Pārākuma sajūta, kaut vai sīkumā, atbrī­voja Lilitu no bailēm; spēle starp viņu un laoliešiem bija godīga: viņi mainījās lomām! Viņa jutās līdztiesīga, un tas taču ir pir­mais solis uz uzticēšanos.

Lilita neskaidri jauta, ka Bezvārža va­loda atšķiras no viņas pašas un Odama va­lodas, kaut gan tagad viņi lietoja vienus un tos pašus vārdus. Starp citu, Bezvārdis ar katru reizi vērta savu valodu sarežģītāku, priekšmetu nosaukumi virknējās neparastos savienojumos. Lilitas bezrūpīgā piere sarau- cās — tik ļoti viņai gribējās visu saprast.

Neuzticība gaisa ar katru dienu. Nemanot pienāca laiks, kad viņa pilnīgi atvēra Bez­vārdim savu dvēseli ar to vienīgo uzticēša­nos, ko bērns jūt pret māti, kad vēl nav at­ņemts no krūts …

Sajuzdama, ka aizvien vieglāk un vilino- šāk ir klausīties Bezvārdī, viņa ar īgnumu atskārta, ka Odamam, gluži otrādi — aiz­vien grūtāk ir aptvert, par ko runā viņa pati, Lilita, kaut gan viņi vienmēr lietoja vienā­dus vārdus …

Kad viņa pirmoreiz atveda Bezvārdi pie alas, Odams tā nobālēja, ka izskatījās gluži pelēks.

— Viņi nav mums līdzīgi, — viņš čuk­stēja, — vai viņi ir atnākuši no pasaules viņas puses?

Lilita sāka smieties. Bet Odams kļuva aiz­vien drūmāks. Viņi vēl dzīvoja kopā un lai­ku pa laikam bija tuvi viens otram, kaut gan tai pašā laikā strauji attālinājās kā di­vas no kopējā avota iztecējušas upes, kuras šķir kalnu grēda.

Bezvārdis strādāja kā vīndaris — viņš it kā vēra vaļā tukšas krūkas un pildīja tās. Tas bija darbs ar Lilitas smadzenēm.

Viņš tās piepildīja ar jēdzieniem. Tadpār- vērtās par audēju un drēbnieku; savienoja jēdzienus ar pavedieniem: ciešāk, biežāk… Savija kopā — radās audums. Viņš dros­mīgi graizīja to, veidoja tēlus, izdomu, pie­ļāvumus, — radīja veselu domas Visumu.

Bezvārdis it kā stāvēja pie saprāta šū­puļa. Tomēr viņš vairs nebija tikai labsir­dīgs novērotājs: viņā pašā brieda pārmai­ņas. Aizvien vairāk viņam derdzās laoliešu garīgā augstprātība.

Bezvārža sfēriskās acis, kas laistījās dzel­tenos un smaragdzaļos toņos, uzmanīgi vē­roja Zemes dzīvi. Viņa acis redzēja «ātrāk» nekā Lilitas acis; tas, kas Lilitai šķita ne­pārtraukts stars, Bezvārdim likās sarežģīta pulsācija. Lai viņš ieraudzītu nepārtrauktu gaismas staru, bija nepieciešama simtreiz lielāka uzliesmojuma frekvence — it kā no­teiktā laika vienībā viņam būtu vairāk mir­kļu. Bet viņš atcerējās, ka uz Zaļā Biķera bija baidījies no ūdens, kamēr Elilai piemita «virsējā» un «apakšējā» redze: viena bija piemērota gaisam, otra — ūdenim. Viņa skaidri saskatīja to, kas Bezvārdim šķita ti­kai miglaina ēna.

Tomēr klusībā Bezvārdis bija lepns: viņš, svešinieks Zemes virsū, varēja krēslā saska­tīt smalkas krāsu nianses, kamēr Lilita kļuva kā akla: viņas acu priekšā viss sa­plūda pelēkā miglā. Tikai saules spozme at­deva viņai redzes asumu — saule, kas no rītiem apžilbināja Bezvārdi ne tikai ar to staru plūsmu, ko redzēja Lilita, bet arī ar ultravioleto staru griezīgo gaismu. Sveša saule, sveši stari!