Lilita

Un vai Zemes smadzeņotais bija ilgsto­šas evolūcijas kronis? Vai arī tikai senā pērtiķa laimīga mutācija, kurš reiz cīnījās ar kalnu lauvu un ieņēma tā alu ar paaug­stinātu radiāciju Zemes vētraino pirmat­nējo laiku atlieka? Varbūt šī radiācija iz­raisīja nejaušu ģenētisku lēcienu?

Bezvārdim bija pārāk maz laika pētīju­miem. Tā bija lemts, ka Zeme viņam palika kā uz neilgu laiku dabūta grāmata. Tā viņu aizrāva ar pašu pirmo lappusi — viņš lasīja un lasīja, viņa priekšā pacēlās veseli uguns kontinenti… Tomēr viņš* šo grāmatu nepa­beigs. Viņam paliks atmiņas un minējumi: viņš varēs domās šķirstīt lappuses, zīlējot, kas palicis neizlasīts. No kurienes, no kādas tumsas tu, Lilita, atnāci uz savu Zemi?…

—   Vai tad tu neredzi un nejūti? — reiz jautāja Lilita, ar baudu ievilkdama nāsīs gaisu.

—   Esmu aizmirsis, — Bezvārdis vainīgi atsaucās. — Es tik ilgi lidoju kosmosā. Bet tagad, kopā ar tevi, atceros visu no jauna.

Viņi stāvēja zem koka ar tumšsārtiem za­riem, kas izplatīja agra rudens balzamisko smaržu. Tā bija sūra un izteiksmīga kā ro­ku pieskāriens. Bezvārdis domīgi raudzījās uz Lilitu: viņai šķita, ka no visurienes plūst stari, kamēr viņš redzēja gaismu, bet nejuta prieka. Pārāk vecas planētas bērns, viņš ne­izjūta laimes trīsas — bērnišķas, kā para­dīzē. Tās pārņēma Lilitu, Zemes iemītnieci, līdzko viņa saskārās ar visu esošo. Viņš skatījās un saprata, bet viņa baudīja prieku.

Laolietis dziļi ievilka elpu, aizmirsis, ka pats nav dzimis, lai baudītu šo smaržīgo, blīvo atmosfēru. Ja nelietotu dažus mākslī­gus paņēmienus, viņa plaušas būtu sadedzinājis sabiezinātais skābeklis, kas svili­nāja kā uguns. Viņš allaž pa pusei pievēra savas milzīgās acis — uz Zemes bija pārāk daudz gaismas. Šķita, pat spektra stari šeit lūst spilgtāk.

Bet blakus stāvēja Lilita. Viņus šķīra ve­seli gadu tūkstoši, civilizāciju bezdibenis. Taču viņa nekā nezināja par to. Zināja vie­nīgi viņš.

Viņa basām kājām stāvēja uz savas jau­nās planētas, un acis — pelēkas, iegare­nas — vērīgi lūkojās apkārt. Viņas pasaule bija vienkārša. Tālumā pār rudiem paugu­riem kūpēja zili mākoņi.

— Ak tu, spārnotā būtne! — Bezvārdis nočukstēja.

Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka viņa priekšā ir mežone. Sajūsmināts, laimīgs viņš tīksmi izjuta savu nevilšo mazvērtību viņas priekšā. Arī laime ir dramatiska. Līdzīgi baltajai krāsai tā veidojas no veselas nesaderīgu spektra krāsu plūsmas.

Divu ceļš vienam pie otra nav vienkāršs. Tas ir gandrīz tikpat tāls un līkumains kā tukšumā lidojošām zvaigznēm.

Laolietis izdarīja kaut ko Lilitai nesapro­tamu. Viņš tuvināja viņai savu seju. Tas nebija ne ar ko salīdzināms: Bezvārža lūpas piespiedās viņas lūpām! Kādu sekun­des daļu Lilitai likās, ka viņš grib iekost: kādēļ gan citādi vajadzētu tuvināt muti? Tiesa, viņa bija paspējusi pamanīt, ka tajā

nav zobu, toties cietas plāksnītes, kas var saspiest ādu.

Viņa grasījās atkāpties un aizsargāties. Viņai rokas bija spēcīgākas nekā Bezvār­dim — to nu viņa zināja] Ja vien viņš ne­laidīs darbā kādu maģisku lietiņu, kas līdz šim būtu bijusi ļaunprātīgi noslēpta.

Taču viņš nebūt negribēja nodarīt viņai sāpes, tikai nekustīgi stāvēja tai pašā dī­vainajā, nedabiskajā pozā, un, ja Lilita ne­justu, cik strauji pukst Bezvārža sirds, viņa nodomātu, ka viņš ir aizmidzis.

Tiešām, likās, ka Bezvārdis guļ — viņa acis nevērās vajā. Šķita, ka galva viņam tū­līt noripos no pleciem — Lilita pieturēja viņa pakausi. Tā bija viņas pirmā kustība. Bezvārdim izlauzās neskaidra skaņa, līdzīga vaidam, taču viņš tūlīt atmeta galvu, un viņa ieraudzīja pārvērtušos seju. Sajā brīdī viss bija neparasts: silts vilnis applūdināja vi­ņas sirdi.

—   Tev nav bailes no manis? — viņš no­čukstēja.

—   Man ne 110 viena nav bailes, — Lilita atsaucās, viegli notrīcēdama.

Viņš kaut ko teica savā valodā. Lilita ne­saprata. Viņas valodā tāda vārda laikam nebija. Taču viņš atkārtoja atkal un atkal un izskatījās lēnprātīgs kā cilvēks, kas nav piedalījies kopīgās medībās, bet tagad stāv pie ugunskura, veltīgi gaidīdams, ka viņam atmetīs paliekas.

Ciltī valdīja bargs likums: kas negāja medībās, tas nesaņēma savu daļu. Un tomēr Lilita reiz noslēpa dūmos apkvēpušu gaļas gabalu ar kaulu tādam atstumtajam. Bet viņa skatiens, kas bija līdzīgs notrenkta zvēra skatienam, piepeši pārvērtās: viņš iz­rāva kaulu meitenei no rokām un triumfē­dams aizskrēja prom. Uz Lilitu viņš vairs nepaskatījās; tabundas ļaudis nezināja, kas ir pateicība.

Bet laolieša sejas izteiksme palika laipna un uzticības pilna. Viņš joprojām gaidās uz­lūkoja meiteni.

Piepeši Bezvārdis tvēra ar roku pie krū­tīm. Seja nomelnēja, vaigi iekrita. Viņš dī­vaini raustījās elpas trūkumā un tai pašā laikā ar plaukstu spieda ciet degunu un muti, it kā pats gribētu apgrūtināt elpošanu. Lilitas acu priekšā viņš slīga lejup kā zāle, kas nokalst spēcīgā svelmē. Tas izskatījās kā ļauna burvība. Meitene taču nevarēja zi­nāt, ka gluži vienkārši pārstājis darboties ferments, kas ļāva laoliešiem bez kaitīgām sekām elpot Zemes atmosfēru, neuzģērbjot skafandru.