Lilita

Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zag­līgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.

Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis kle­joja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.

Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.

—    Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!

Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinā­damās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.

Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemie­gusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bai­les no apgaismojuma.

Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stā­vēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.

—    Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.

Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas ska­tiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpu­maini bija uzradusies.

Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprin­dzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.

— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.

Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to ne­spētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.

Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vaina­dziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var lik­ties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.

Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi pa­ņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidapa­rātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saul­staros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.

Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir ve­sela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi ne­ieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā ne­izzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemi­dzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pava­dīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?

Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vib­rāciju, toņa paaugstināšanos un pazeminā­šanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.

Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīs­tamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšē­jie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asins­vadus; neredzamas asinis aizplūda no Lili­tas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.

Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja mus­kuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melo­dijā mijās spēks un grācija.

Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepil­dīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.

Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mū­zikas stunda bija beigusies.

… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Li­litu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brī­tiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sar­kanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.

Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs iz­skaistina smadzeņotā kustības un visu iz­skatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Li­lita ir vienāda ar viņiem.

Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vaja­dzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lia­las mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izzi­ņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.