Lilita

Saule jau bija zemu, un okeāna rietumu mala salti bangoja. Austrumu pusē stiepās zilganmelns ūdens klajš ar baltām, piekras­tes kāpām līdzīgām krēpēm. Viļņu vāli ne­mitēdamies skarbi šalca. Svina krāsas ap­male atdalīja ūdeni no pelēkajām debesīm.

Spilgtas ēnas krājās pēdu nospiedumos: smagie, gandrīz kvadrātveidīgie piederēja laoliešiem, šaurie, trauksmainie Lilitai. Zāles stiebri, no kuriem viņa tagad pina savas san­dales, atstāja rakstainu nospiedumu gluda­jās smiltīs.

Bet, tuvojoties ūdens klajam un attālino­ties no pazīstamās savannas, viņas soļi kļu­va arvien lēnāki. Jūra baidīja Lilitu. Tai bija sava balss, tās elpa bija tik varena, ka pār­spēja visas pārējās smaržas. Lilita gāja, muti pavērusi; viņa aizrijās ar sāļo vēju — tas reizē šausmināja un reibināja. Piepeši kāds manīgs vilnis šņākdams nolaizīja viņas kājas. Tās apsvilināja svaigums. Lilita at­lēca atpakaļ.

Taču pēc mirkļa viņa jau plaukšķināja pa ūdeni, laida putas kā matu cirtas caur pirk­stiem un smējās, pavērsusi pret laoliešiem šauro seju ar pelēkajām acīm, kas tagad iz­skatījās zilas.

Bezvārdim vajadzēja apsaukt Lilitu, jo viņa gāja aizvien dziļāk, ūdens putas pār­klāja viņas plecus.

Bezvārža sirdī modās skaudība un skum­jas: viņi, atnācēji, taču nevarēja kaili doties Zemes ūdeņos; viņiem vajadzēja palikt ieslēgtiem savos apģērbos ar gravitācijas oderi, kas sildīja vai atvēsināja atkarībā no Zemes temperatūras svārstībām. Viņš mē­ģināja atdzīvināt atmiņā Laolas-Lialas dzīvo vēju, bet āda atsacījās uztvert atmiņas, tās palika abstrakcija.

Mūžības mirklis — tā bija visa Bezvārža dzīve un viņa ceļš no Laolas-Lialas!

Viņš ilgi sēdēja klusēdams. Smiltis vēl glabāja Lilitas baso pēdu nospiedumus.

«Bet, ja nu tā Visuma daļa, ko mēs pa­zīstam,» viņš prātoja, «ir tikai zvaigžņotais Visums, kāda vieta tad tajā paredzēta cilvē­kam? Kādēļ tālās, nošķirtās saliņās iedegas reta dzīvības dzirkstele? Ko tā sniedz pasau­lei? Matērija ir izšķērdīga, — lai radītu kādu nieciņu, tiek patērēts milzīgs enerģijas dau­dzums. Lai cik plašs būtu zvaigžņu pulks un lai cik satricinoši liela liktos to masa, tās noasiņo fotonu plūsmās! Visumā zvaig­žņu viela mūžīgi pārveidojas. Saraujoties zvaigznes turpina izstarot dažādas frekven­ces viļņus, it kā spīdeklis joprojām nevarētu nomest savu tērpu … Vai domāšanu nav radījis pašaizsardzības instinkts? Ja nu ma­tērija aizsargā sevi ar domas palīdzību? Varbūt smadzeņotie ir tikai viena forma or­ganizētās vielas cīņā ar entropiju? Neapšau­bāmi, saprāts pilnveidosies aizvien vairāk un vairāk. Vai nav iespējams apturēt zvaig­žņu vielas izkliedēšanos, veltīgu siltumener­ģijas aizplūšanu Visumā? Pagaidām nav iespējams! Bet mēs atradīsim šādas iespējas. Vajadzīgs tikai otrs Visums — cilvēku un viņu radīto mašīnu Visums — karaspēks, kas aizsargā zvaigznes, patiešām, debesu karaspēks! …»

— Atpakaļ! Bezvārdis pēkšņi ieklie­dzās.

Lilitas galva pazuda zem ūdens. Balts putu kalns izauga tur, kur bija atradušās viņas starojošās acis un melnie mati, ko ūdens plūsma bija izsvaidījusi kā medūzas taustek­ļus.

Kliedziena iztraucēti, laolieši tikai mirkli vienaldzīgi uzlūkoja bangojošo okeānu un drosmīgo peldētāju. Ja Bezvārdis gribētu, arī viņš varētu iesaistīties viņu klusajā, bet dzīvajā domu apmaiņā par piemaisījumiem baltajās kāpu smiltīs un sāļu koncentrāciju.

Laolieši steidzās: viņu uzturēšanās uz Zemes bija ierobežota. Ārkārtīgi precīzs kvantu pulkstenis rādīja Atgriešanās pun­ktu, un rādītājs nepielūdzami tuvojās tam. Piena Ceļa dzīlēs, dubultzvaigznes sistēmā, kas ietilpa galaktikas kodola kopā, viņus gaidīja milzīgais starpgalaktiku kuģis, kurā viņi pirms tūkstoš gadiem bija atstājuši Laolu-Lialu. Visiem manevrējošajiem gais­mas lidaparātiem, kas jau trešo gadsimtu klejoja pa planētu sistēmām, tagad vaja­dzēja atgriezties ar savu informāciju. Tā tiks kodēta un pārraidīta uz violeto zonu ar ultraātro «telpas caurtveres» paņēmienu. Tā nonāks uz Laolas-Lialas, iekāms kuģis būs devies atpakaļceļā.

Ko viņi atradīs un uzzinās, kad atkal visi būs sapulcējušies? Kā trūks? …

Bezvārdis bezpalīdzīgi stāvēja pašā ūdens malā; Lilitu nesa aizvien tālāk. Okeāna viļņu rēkoņā viņa nebija sadzirdējusi brīdinošo, kliedzienu. Meitenei draudēja nāve — bezjē­dzīga, muļķīga; visa Laolas-Lialas varenība šeit bija bezspēcīga!

Un piepeši — tāpat kā Lilita džungļos — viņš ieraudzīja melnu ķermeni, kas metās no kāpas virsotnes putojošās bangās. Vai tas bija cilvēks? Pārsteidza tā locekļu propor­cionalitāte un smuidrums viņš atgādināja lidojošu putnu. Uz mirkli viņš pilnīgi pa­zuda baltajās piekrastes bangās un iznira nākamā viļņa galotnē, krietni tālāk. Jūra brāzās viņam pakaļ kā ārprātīga; visa tās virsma ņirbēja saules spozmē.