Lilita

Kopā ar Lilitu Bezvārdī atdzīvojās runas instinkts, viņam gribējās izplūst atvieglo­jošā vārdu straumē. (Kādreiz to veltīgi gai­dīja pacietīgā Elila …)

— Nabaga tukšās šūniņas! — runāja Bez« vārdis, viegli pieskardamies Lilitas pierei. — Klausies un nebrīnies ne par ko. Es zinu, ka tas viss nogulsies tavā apziņā kā sap­nis. Lai tas arī paliek sapnis — kaut tikai paliktu!

Pārdomu klusums, klusums lidojumā … tu to nesapratīsi, Lilita. Tu gluži vienkārši nezini, kāda ir Visuma un kāda ir smadzeņu uzbūve. Tu taču esi pārliecināta, ka roka kustas pati no sevis …

Pēc kāda veca priekšstata doma ir ātrāka par visu. Tātad doma — mentālā lauka sta­rojums — pārvietojas telpā ar kaut kādu savu ātrumu? Un ja nu tā pie tam nav pa­kļauta gravitācijai? Ja nu tieši tā ir pirmais vēstnesis no ultragalaktisko ātrumu pasau­les! Ja tev kaut uz mirkli pavērtos šī iespēju bezgalība! Ķermeņu pārvietošanās telpā kļūst gandrīz nevajadzīga, arhaiska. Ceļo tikai doma. Tā ir saprāta acis un ausis, visu pārdzīvojumu sakopojums. Tā signalizē, di­bina kontaktus un apmainās ar informāciju. Domu uztvers teleskopi, tāpat kā tagad tie uztver gaismu. Miljoniem reižu pastiprinātu, mēs to kā aicinājuma signālu sūtīsim uz vi­sām galaktikām. Bet varbūt tas, kas man patlaban šķiet tik fantastisks, jau sen kļuvis par īstenību — vai vēl vairāk: varbūt tas vienmēr ir bijis likums Visuma viņā pusē, noslēpumainajā antivielas pasaulē? Ja nu

antipasauļu cilvēki nekad nav pazinuši citus sakaru uzturēšanas līdzekļus? Lilita, Lilita, es taču esmu tikai parasts smadzeņotais no violetās zonas vecās galaktikas, taču reizēm es jūtu, ka mana doma patiešām ir nemir­stīga un visvarena!…

Viņš satvēra Lilitu aiz rokas. Viņa sma­ragdzaļās acis saviļņojumā plaši iepletās — un tūlīt atkal aizvērās: gaisma kā pātaga iesita pa redzokļiem. Piemiedzis acis, Bez­vārdis pamanīja, ka pār Lilitas ādu pār­skrien trīsas: sveš.a pieskāriena sabiedētas pirmatnējās būtnes muskuļu neapjausta kus­tība! Tomēr viņa neatrāva roku, viņa pār­varēja sevī seno norobežotības instinktu, un, kad Bezvārdis pavēra acis, tad sastapa Lili­tas plato acu smago skatienu, kas mokoši pūlējās pārvarēt gadu tūkstošus …

Piepeši dīvaina, neskaidra doma pavīdēja, šķiet, nevis Bezvārža apziņā, bet pašā sirdī, dzeļoša doma, kas pauda žēlumu un labvē­lību: vai beidzot nevajadzēja noslēgties viņa ceļojumam Laikā? Vai tagad pienākums pret Laolu-Lialu neatkāpsies, atdodot vietu pie­nākumam pret jauno, mežonīgo Zemi? Un ko vēl Laolai-Lialai var dot viņš, viens no tās lieliski noregulētās mašīnas skrūvīšu mil­jardiem? Savu gandrīz nemanāmo informā­cijas kripatu? Ak, to tik viegli var aizstāt! Vai tad viņš varēs ar savas valodas spēku vien pārliecināt bezkaislīgos, viszinošos lao- liešus, ka viņu ideālā civilizācija ir kropla? Vēlāk to izdarīs pati dzīve, lielā kultūru un jēdzienu sadursme Visumā. Viņš tik un tā nenodzīvos līdz tam laikam. Viņa laiks ir ierobežots, un uz Zemes viņš sadegs vēl ātrāk. Un tomēr viņš paspēs kaut ko izdarīt Zemes bērnu labā. Izskaidros vienkāršākos mehānikas principus, ierādīs, kā savaldīt uguni, galu galā, vismaz sameistaros ratus ar diviem riteņiem! Lai ko viņš paspētu — viņa dzīve nebūs veltīgi gājusi zudībā, tāpat kā veltīgi nebija dzīvojuši tie alpīnisti uz Zaļā Biķera: viņu meita bija Elila. Bet viņa lolojums būs Lilita.

Tikai tagad viņš saprata, ka bezgalīgi mīl viņu, ka dvēsele mūžsenis alkst ziedot sevi.

—   Bet kāda atbildība! Par katru soli, pat par katru domu es būšu atbildīgs jūsu nā­kotnes priekšā, — Bezvārdis nočukstēja, sku­mīgi vērodams zāles zaļuma skartos rudos paugurus, kuru krāsas viņam šķita mazliet savādākas nekā Lilitai. — Pastāvīgi sajust laiku ķēdi, saistību ar daudzām dzīvēm. Kopš šā brīža manī nekas nemirs; pavediens vērpsies uz priekšu taču kurp?!

—   Bet es negribu! — Lilita piepeši teica.

Dažreiz Bezvārdis piemirsa, ka viņa spīvi

un kāri ieklausās viņa pārdomās un šis tas sasniedz viņas tumšo apziņu.

—    Es gribu būt brīva, — Lilita atkār­toja, — lai varētu iet, kurp man gribas, un nedomāt ne par ko. Es negribu baidīties dzī­vot, tā kā tu baidies saraut nezin kādu sais­tību ķēdi! Es stāvēšu meža vidū un kliegšu visiem zvēriem: atņirdziet, atņirdziet savas sarkanās rīkles! Tik un tā es esmu stiprāka un gudrāka par jums. Es uzkāpšu kalnā un būšu lielāka par visiem kokiem!

—   Kādēļ tā, Lilita? — Bezvārdis apjucis jautāja. Lilitas mežonīgais sauciens kā asi trīts asmens pāršķēla viņa pārdomu vien­mērīgo plūdumu. — Kādēļ? — viņš jautāja.

—  Tādēļ, ka es tā gribu, — viņa stūrgal­vīgi atkārtoja, izplezdama rokas.

Viņš pašķielēja uz Lilitas pusi: dīvaini — cik daudzas pasaules viņš jau ir izstaigā­jis, bet viņa mācekļa laiks vēl arvien nav beidzies! Doma … tā izsēta izplatījumā kā zvaigžņu putekļi. Tā ir vispārēja. Ja kāds nespēj to atrisināt līdz galam, tā neizbēgami atdzimst cita smadzenēs. Laikam gan doma ir Brīvības iezīme? Tās baso kāju pēdas smiltīs? …