Lilita

Bezvārdis neskaidri, kā caur zilu kris­tālu, redzēja, ka divi ķermeņi slīd kā divas zivis, lidinās ūdens masā, paceļas pār to, at­kal iegrimst saulē un sālī un pazūd pavisam. Tas vilkās bezgala ilgi. Tūkstošiem reižu viņi gāja bojā Bezvārža acu priekšā un at­kal iznira, kamēr paisums izmeta abus krastā un aiztraucās atpakaļ, atstājot aiz sevis mit­rajās smiltīs trakojošas, šņācošas putas …

Vīrietis atģidās sekundi ātrāk nekā Lilita. Viņš paslējās uz ceļiem un ieskatījās viņai sejā, cieši aptvēris meiteni abām rokām. Šajā mirklī Lilitas plaksti nodrebēja: viņa to pa­zina.

… Kad viena seja piespiesta pie otras, kad četras acis saplūst vienā, tad dziļa un melna raugās šī noslēpumainā acs ar di­manta dzirksti baltumā …

Bezvārdis berzēja Lilitas aukstās rokas, kaut ko dedzīgi čukstēja viņas glābējam lao- Iiešu valodā. Beidzot abi paskatījās uz svešo. Bezvārdis ieslēdza automātisko tulku: cilvēks atbildēja. No viņa platajām krūtīm balss plūda skaņi un brīvi.

īsie, sprogainie mati gandrīz aizsniedza krunku, kas šķērsoja pieri — tā bija gudra un negaidīta krunka skaidrajā, jauneklīgajā pierē. Viņš pieliecās, lai paceltu smiltīs nomesto kreklu — tas bija darināts no plā­nas ādiņas, gandrīz vai švītīgs, mīksts un lieliski izstrādāts, — un savilka kakla ap­malē ievērto cīpslu auklu.

—   Ko viņš teica? — Lilita kāri prasīja.

—   Viņu sauc par Smaragdu. Viņš ir no šīs zemes. Viņš jautā, vai tu neesi atnākusi no Mēness.

—   Lai viņa sapņi piepildās un vēlēšanās gūst apmierinājumu, — steidzīgi ieteicās Li­lita, piespiezdama rokas pie krūtīm. — Nē, no Mēness gan ne.

Griezīga signāla skaņa atbalsojās kāpās: laolieši bija beiguši darbu un atgriezās lido­jošajās kapsulās. Smaragds bažīgi pameta galvu atpaka], meklēdams debesīs dziedošo bultu. Taču Lilita pat nepagriezās.

—< Es esmu Lilita, tabundas meita. Pa­saki viņam.

—   Mums jāiet prom, Lilita, — Bezvārdis teica, vilkdams viņu aiz piedurknes. — At­ceries, tava dzimtene ir tālu.

Signāla skaņa uzstājīgi atkārtojās, un Li­litas tievais kakls, ko neaptvēra amuleti, no­liecās. Viņas nāsis drebēja raudās. Pēdējo reizi pagriezusies, viņa skumji, kā no dzi­ļas aizas, paskatījās uz cilvēku, ko apspīdēja slīpie saules stari.

Smaragds joprojām nekustīgi stāvēja kāpās.

—   Atgriezies! — iztālēm atskanēja viņa balss.

… Jā, Bezvārdis vairs nejutās kā Laolas-Lialas atoms: viņš bija ieguvis pats savu esamību, viņā pašā ietilpa vesels Visums. Kur viņš to tagad liks?

Lēmums palikt uz Zemes prasīja vīriš­ķību, viņš to saprata un labprāt būtu aizņē­mies kādu daļiņu tās no Zemes iemītnie­kiem.

Kaut gan — vīrišķību var saprast dažadi. Odams un Smaragds to izprata pilnīgi re­āli: būt vīrišķīgam nozīmēja rīkoties pretēji baiļu sajūtai.

Bezvārdim šis jautājums vairs nebija risi­nāms tik vienkārši — ar vienu dūres sitienu. Viņš zināja, cik relatīva ir rīcības redzamā puse: var jau arī nekustoties virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Odamam jebkāda divdabība bija neizprotama: viņam skrējiens bija skrējiens. Kad atpūšas mus­kuļi, arī prāts var dusēt; tāda ir lietu dabis­kā kārtība, tāpat kā dienas un nakts maiņa.

Bet Lilita? … Bezvārdim kaismi gribējās, pārlecot pāri gadu tūkstošiem, novirzīt viņas domāšanu no ierastās orbītas, kā gaismas kūlis novirza elektronu. Viņš vēroja tabundas meitas mežonīgo, noslēpumaino, saistošo gara dzīvi ar īgnumu un maigumu. Dažbrīd viņam gribējās pasmieties par savu neatlai­dību: viņš taču sen vairs nebija jauneklis! Nu jau būtu laiks kā vecam, stiegrām kokam, kas dzīvo klusuma pasaulē, sniegt citiem pacietīgas vienaldzības mācību. Tomēr koka stumbrā dzimst skaņas — spalgas, jauneklī- •v gas, līdzīgas jēlmateriāla raudzei, — viņš ar izbrīnu ieklausījās pats sevī. Tagad viņam šķita, ka ikviens viņa līdzšinējais solis kosmosā bijis tikai kādā āķīgā spēlē izkai­sīto riņķu savienošana. Zaļā Biķera harmo­niskajā pasaulē un Saturna gredzena bluķu virpulī — visur viņš salīdzināja un pētīja. Vīrišķības vektors bija noteikts pietiekami skaidri: tiekties uz priekšu bez cerības uz at­griešanos! Spēles riņķi nu ir savienoti cits ar citu. Atrast tam visam jēgu — jā, tas prasīja desmitkārt lielāku vīrišķību salīdzi­nājumā ar iepriekšējiem pūliņiem un upu­riem. Jo viņa pienākums bija nesalīdzināmi palielinājies salīdzinājumā ar šauro, kā vi­ņam tagad šķita, laoliešu pienākumu.

Pirms izlidošanas viņš paziņoja savu lē­mumu. Likās, ka pārējie to bija gaidījuši, jo vienprātīgi protestēja.

—- Tas nav iespējams! — atbildēja visi četri.

—   Kas var man aizliegt? Es esmu brīvs laolietis.

—  Jā, — viņi teica, — bet tikai uz savas planētas. Ārpus tās tu esi bezpalīdzīgs. El­pošanas ferments ir nestabils, mēs varam atstāt tikai pavisam niecīgu rezervi. Lai to papildinātu, būtu vajadzīga vesela labora­torija ar fotonu enerģiju. Tu esi Laolas-Lia­las daļa un nevari eksistēt bez tās, tāpat kā mēs visi.

Bezvārdis stūrgalvīgi klusēja. Laolieši sa­skatījās.

—      Padomā, cik ilgi tu varēsi izturēt, kad mēs būsim aizlidojuši? Tu nosmaksi, skā­bekļa pārpilnība sadedzinās tevi.