Lilita

—   Droši vien. Bet es vismaz kaut ko pa­spēšu izdarīt Zemes labā!

—  Cilvēku tumšās smadzenes nespēj daudz uztvert. Viss būs velti, vai tad tu to nere­dzi? Un Lilita? Pazaudējusi tevi tik bries­mīgā veidā, viņa būs vēl nelaimīgāka, zinā­dama, ka tas noticis viņas dēļ.

•— Varbūt viņa neiedomāsies.

—  Viņa jau zina. Mēs viņai pateicām.

Bezvārdis atmeta galvu, viņa acīs nozibsnīja niknums. Viņš gribēja asi attraukt, ka nevienam nav tiesības ierobežot otra brīvību vai izvēlēties viņa vietā, taču tikai smagi nopūtās. Tālās planētas jaukajai sabiedrībai bija savas važas, varbūt vēl spēcīgākas nekā mežonīgajai tabundas ciltij: tās bija nevis ārpus laolieša, bet gan viņā pašā.

—  Mēs visi piederam Lielajam mērķim, — atkārtoja kosmonauti. — Kas mūs var atbrī­vot no tā? Tu pats esi sev iedzinis galvā pasaciņu par galaktiešu vienlīdzību, — viņi pacietīgi turpināja, — un tikai tādēļ, ka ne­jauši atklājās — Zaļā Biķera sievietes hro­mosomu aparāts ir savienojams ar mūsu hromosomām. Iespēja dot dzīvību bērnam nav nopietni ņemams pamats veselai filozo­fijai. Laolas-Lialas saprāts jau sen ir ticis pāri patvaļīgu secinājumu slieksnim.

>— Ja mēs esam tik viszinoši, — Bezvār­dis nomurmināja, — kādēļ tad visos aprē­ķinos tiek saglabāts «nezināšanas koefi­cients», atlaide sakarā ar tiem spēkiem, kas vel nav izzināti?

—   Lai izsargātos no tehniskām kļūmēm. Struktūras dabā ir iepriekšējo kustību pēdas. Lai varētu valdīt, jāzina pirmsākums. Novē­rošana arī ir tas process, ar kura palīdzību tiek saistīta telpa un laiks. Visuma mehā­nisms ir sarežģīts.

—  Bet dvēseles mehānisms?! — Bezvārdis iesaucās.

Viņi neatbildēja. Bezvārdis jutās kā tuk­šumā.

—   Forma ir interesanta tikai kā kustības rezultāts, -— pēc ilgstošas klusēšanas teica viens no Iaoliešiem.

—   Katra novērotāja asociāciju loks var būt citāds, — gurdi iebilda Bezvārdis. Dusmas bija rimušas; strīdoties ar viņiem, Bezvār­dim vairs nevajadzēja valdīties. — Viss ir atkarīgs no paša novērotāja potenciāla, no viņa uzkrātās informācijas. Vai tad jūs ne­pieļaujat, ka citi smadzeņotie no tiem pa­šiem faktiem varētu izdarīt nopietnākus se­cinājumus nekā mēs?

—   Mēs neesam sastapuši tādus smadze- ņotos, — augstprātīgi atsaucās laolieši.

Protams, arī mūsu maņu orgāni ir aprobe­žoti, taču tā ir saprātīga, atlases ceļā no­teikta aprobežotība — tā ir barjera, kas pa­sargā no skaņu un krāsu lavīnas, kura ci­tādi draudētu mūs aprakt.

—    Nu, labi, — Bezvārdis pārtrauca, — apskatīsim jautājuma otru pusi. Ņemsim vis­vienkāršāko: ēdiena sagremošanas laiku. Kurš, pēc jūsu domām, uzvarēs, ja intelekta līmenis ir vienāds? Tas, kuram laiks rit lē­nāk, vai tas, kuram ātrāk? Vai jūs nejūtat, cik nepamatots ir pats jautājums? Jo lie­lāka atšķirība starp civflizācijām, jo dziļā­kai jābūt to mijiedarbībai!

Laolieši pašūpoja galvas.

—   Kā lai mēs to zinām? Mums ir Laola- Liala, pēc kuras mēs ilgojamies. Tās labad mēs esam gatavi upurēt visu — bet tikai tās labad! Mēs devāmies kosmosā nepiecie­šamības spiesti.

—   Nē taču! — Bezvārdis gandrīz sāka kliegt. — Dzīvās, domājošās dabas pienā­kums ir pakļaut inerto un nedzīvo! Tas ir tās vienīgais uzdevums. Mēs neizbēgami ar laiku sāksim izprast jēdzienu «dzimtene» ne­vis kā globālu, bet gan kā galaktisku. Civi­lizāciju difūzijai jāattīstās visas saprātīgās dzīvības robežās. Esmu dziļi pārliecināts, ka morāles principi Visumā ir vienādi un nevar būt ne runas par naidu vai pakļaušanos. Jautājums ir tāds: kādu vietu ieņemsim mēs? Dodamies kosmosā, mēs taču domājām tikai par vienu: ko varēsim gūt sev? Taču pro­blēma ir citāda: ko Laolas-Lialas domājošā pasaule var dot citiem? Tas, ka galaktikas ir reti apdzīvotas, pamazām nostiprināja mūsu -galvās ideju par savu izņēmuma stā­vokli, savu iedomāto pārākumu. Vienaldzība pret citām dzīvības izpausmēm kļuva par iedzimtu. Mēs jau sen vairs neesam zināt­kāri un ziņkārīgi, bet tikai uzpūtīgi. Un ne­viens to nemana! Es baidos izdomāt šo domu līdz galam, bet mūsu lieliskā civilizācija ir noslēgusies pati sevī un varbūt draud izvēr­sties par kaut ko briesmīgu! Pakļaušanās lietderībai un noteiktām normām pamazām ir izspiedusi drosmi un risku. Vai tikai tā nav sācies ceļš uz norietu, no kā mēs tik ļoti baidījāmies? Nē, ja Laola-Liala grib dzīvot, tai jāiemācās domāt citādi. Šeit no­teicošais būs nevis tas, ka es nejauši atguvu redzi, bet gan pats ceļš pa kosmosu.

— To lai izšķir Laola-Liala, — kosmo­nauti viņam nepacietīgi atbildēja. — Mūsu lidaparātu gaida orbitālajā kosmodromā. Pašlaik mūsu galvenais uzdevums — startēt no Zemes un pārvarēt spēka laukus, lai bez traucējumiem varētu dzēst ātrumu starpību sakabināšanas laikā. Pēc trim dienām mēs lidosim prom.