Lilita

Tālumā sadzirdēdama zvēra rūkšanu, Geva māņticīgi pieskārās trim uz vērša cīp­slas uzvērtiem vilka ilkņiem. Kopš agras bērnības viņa tos valkāja ap kaklu, kas bija spēcīgs un īsāks nekā Lilitai. Mati, kas priekšā bija apgriezti lodziņā, nesedza pieri: sviedri bija tos salipinājuši gredzenos. Geva smagi elpoja, kā aizelsusies pēc ilga skrē­jiena — tā viņa reiz nostājās pārsteigtā Odama priekšā.

—   Es tevi redzu, — viņa izteica parasto tabundas cilts sveicienu droši un reizē kautri.

īsie, no augu šķiedrām darinātie svārciņi liecināja, ka viņa vēl nav pārsniegusi pus­audzes vecumu, kaut arī bija nolaidusi jostu mazliet zem vidukja, lai izskatītos vairāk pieaugusi. Kailā vēdera āda bija maigi zel­tota.

—  Es esmu Geva, tavas cilts sieviete, un atnesu zarus pavardam.

Tā kā Odams klusēja, viņa turpināja.

—    Cilts aizgāja tālāk. Es piemīdīju zāli un atstāju matu šķipsnu, visi domā, ka mani aprijusi pantera. Es nejautāju, kur ir Lilita, kuru tu aizvedi no cilts. Vīrietis dara, kā viņam patīk. Es atnācu, lai paliktu kopā ar tevi, ja tu atjausi. Ja ne — steigšos pakaļ tabundas jaudīm. Tikai lūdzu, dod man ne­daudz gaļas ceļam un metamo šķēpu, lai es varētu aizsargāties no zvēriem.

Viņa apklusa un stāvēja, padevīgi nolai­dusi skropstas, it kā ļaudama Odamam ne­traucēti apskatīt sevi.

Palēnām viņš sāka atcerēties: viņu ciltī Geva bija pirmais bērns ar dzelteniem ma­tiem. Visi to uzskatīja par brīnumu. Tagad viņas mati bija gari, viņa tos bija sasējusi ar zāles saiti. Tie sedza lāpstiņas; pleci un krūtis palika kailas.

Geva izskatījās spēcīgāka un vairāk pie­augusi nekā Lilita, kaut gan bija jaunāka par viņu. Spēcīgas bija viņas rokas, kuras viņa bija lēnprātīgi piespiedusi pie sāniem, un kājas, kas līdz potītēm grima kumelītēs un meža dillēs — tās pēc lietus tik reibinoši smaržoja!

Gevas apaļās lūpas tikko manāmi smai­dīja, un, kad viņa pacēla acis, Odams ierau­dzīja, ka tās nav pelēkas un iegarenas kā Lilitai, bet gan apaļas un zilas.

—   Tu liec man iet prom! — Geva žēli ieteicās.

—   Vari palikt, — Odams novērsās. Viņam kaut kas bija iestrēdzis- kaklā. Tikai tagad viņš skaidri saprata: pagātne ir zudusi. Dēmoni, kas Lilitā bija ielikuši citu, pār­drošu sirdi, nekad vairs neatdos viņam šo sievieti.

Tomēr arī viņš nebūs vientuļš. Viņa priek­šā stāvēja īskājīte Geva, dzimtās cilts meita, caurcaurēm paklausīga tās likumiem.

Odams strupi, kā vīrietim klājas, ar gal­vas mājienu pavēlēja viņai nākt līdzi alā.

Palicis viens, sākumā Odams juta tikai at­vieglojumu. Viņa prāts, ko bija uztraukušas daudzās neizprotamās parādības, tagad va­rēja atpūsties.

Laolieši bija pazuduši; bija izvēdinājusies arī metāla smarža, ko viņi atstāja uz lietām, pieskardamies tām. Jauna zālīte pārklāja iedobumus, ko bija iespiedušas uz visiem laikiem aizlidojušās pelēkās milzu olas. Dzīve ievirzījās agrākajās sliedēs: dienu ne­izbēgami nomainīja nakts tumsa.

Odams drāza savus šķēpus un centīgi iešvīkāja tajos lauzītas svītriņas — veik­smīgu medību simbolu, kaut ari šīs svītriņas nelīdzinājās tiem varenajiem, skaistajiem dzīvniekiem ar sarkaniem ragiem, ko veidoja Lilitas pirksti. Odams dzīvoja klusēdams; gāja medībās, kūra ugunskuru, ar akmens cirvi cirta kokus.

Meklēdams medījumu, viņš aizklīda arvien tālāk un tālāk. Tur nebija nekā savāda; ja jāpārtiek tikai no medībām vien, tad medību nogabalam jābūt milzīgam. Pie tam Odamu alā taču neviens negaidīja, tāpēc viņam ne­gribējās ātrāk atgriezties. Un varēja neat­griezties, cik ilgi vien gribējās …

Vienu laiku viņš bija pasācis dzert dri­ģeņu sulu. Kādēļ cilvēkus aizvien ir saistī­jis reibums? Tādēļ, ka viņiem vajadzēja izklaidēties, aizbēgt pašiem no sevis? Taču biežāk Odams sēdēja ar makšķeri, raudzījās ūdenī un ļāvās sapņiem. Tie bija saistīti nevis ar nākotni, bet ar pagātni; tas, kas cil­vēkam palicis aiz muguras, vai tas, kas gai­dāms, vienādā mērā pieder mūžībai. Upe bija pašaura, koki tajā spoguļojās viscaur — no viena krasta līdz otram. Dienvidus klusumā uz ūdens virsmas ritēja sava dzīve; ap daf- nijām veidojās vilnīšu loki, ūdens blaktis apskraidīja savas zvejas vietas. Tur, kur pel­dēja tāss pludiņš, uzspīdēja saule, kas rnā- konu aizsegā šķita sudrabota. Odens aplis iemirdzējās, sāka starot, pludiņš pazuda — vai nu gaisma bija vainīga, vai arī zivs bija piekodusies. Atģidies Odams parāva mak­šķeres kātu. Iztālēm viņu sauca Gevas dzie­došā balss, kurai nepiemita pazaudētās Lili­tas balss tīrais, skaidrais skanējums.

Gevas ierašanās maz ko pārvērta Odama dzīvē. Protams, viņš redzēja, ka Geva ir saimnieciska, neatlaidīga, mīloša. Tagad no rītiem pie pavarda vienmēr bija salikti sausi kļavu un lazdu zari: tie deg vienmērīgi, ne­met dzirksteles; bet vakaros Geva atgaiņāja knišļu barus ar dūmainajām priedes saknēm. Viņa veikli — kā amatnieks papildinstru- mentu — lika lietā savus spēcīgos zobus — sašķēla kaulus, pārkoda klūgas. Zvaigznes viņu nebaidīja un nepievilka kā Lilitu; kad pie debess velves parādījās pazīstamais zvaigznājs, viņa zināja, ka laiks iet meklēt skudru kāpurus.