Lilita

Bet Odams gāja dziļāk saules pielietajā retajā mežiņā, kas bija izaudzis agrākā iz- deguma vietā. Tīra, sausa zāle klājās zem kājām, to šķērsoja stumbru slaikās ēnas. Odams kāpa pāri šķietamajam žogam ar tādu piepūli, it kā ietu kalnā, kaut gan ap­vidus bija līdzens.

Viņu bija pārņēmis dīvains noskaņojums.

Itin kā viņš būtu aizmirsis visus ar Gevu kopā nodzīvotos gadus, aizmirsis arī Gevu, kas atradās no viņa tikai divsimt soļu attā­lumā, toties spilgti un skaidri atcerējās Li­litu. It īpaši to, kā viņš iekaroja meiteni, atņēma visai ciltij, un pēc tam abi aizgāja, jaunības bezbailības pārņemti, un dzīvoja divatā akmeņainajās priekškalnēs, alā, kuru viņš jau sen bija atstājis. Viņi bija kā pir­mie cilvēki Zemes virsū. Nebija neviena, kas dotu padomu. Tagad Odamam šķita, ka viņš bijis tikpat drošs un apņēmīgs kā Lilita; pat pacēlies gaisā kopā ar viņu lielajās, pelēka­jās laoliešu olās — un viņa acīs nav bijis baiļu.

Jā! Toreiz viņš elpoja brīvi un laiks ri­tēja ātri. Bet tagad viņa liktenis ir dzīvot nedzīvojot un mirt nemirstot…

Taču pamazām skumjas par Lilitu ieguva citu veidu — nevis pārgāja asās sāpēs, kad viņš nezināja, kur likties un ko iesākt, lai aizmirstos, bet gan otrādi — tās kļuva par sava veida iekšēju siltumu. Odams bija sa­sniedzis to vecumu, kad viskvēlākās jūtas vairs nav noteicošās. Viņam bija pienācis radošas darbošanās laiks. Darba griba aiz­ēnoja visu! Viņš kļuva nosvērtāks un laip­nāks pret Gevu. Tālā malduguntiņa vairs nesvelmēja, bet apgaismoja iekšēji, pakāpe­niski apskaidrojot prātu. Viņš arī gribēja zināt! Un netikai zināt, bet arī iemiesot.

Stundām ilgi viņš koncentrēti, domīgi grozīja rokās koka vai akmens gabalu, at­cerēdamies, ko Lilita viņam stāstīja par lao­liešu ierīcēm, iepretim uz pirkstgaliem tupēja viņa puisēni, katru kustību tverot apaļajām Gevas acīm. Četri no viņiem bija tumšma­taini.

Sirmojošais Odams izskatījās gaišāks par savu vecāko dēlu: tam mati bija spīdīgi un melni kā antracīts. Saulē tie dzirkstīja kā sniegota kalnu smaile; ir tāda gaismas kvēle, kad pretstati it kā saplūst.

Sajā jauneklī kaut kas atgādināja jaunu, modru suni, kas it kā meklē pazaudētās pē­das … Acis, pelēkas un dziļi iekritušas kā pūcei, vērīgi raudzījās uz priekšu. Paies pavisam neilgs laiks, un tajās atspoguļosies pārveidojusies pasaule. Vienu reizi tajās mirdzēja sajūsmas asaras: tēvs stāstīja par lidojošām debesu olām.

— Vidū, — Odams sacīja, — bija smaga kaste, un tā bija spēka avots. No šīs kastes spēks gāja uz diviem lieliem, kustīgiem stob­riem kastes pretējos galos. Tajos no augšas uz leju bija divas rindas caurumu. Spēks atsitās pret zemi, un ola kustējās no šiem grūdieniem.

Dēli klausījās, mutes atvēruši, gatavi jeb­kuru mirkli pielēkt kājās un doties noslē­pumu meklējumos. Pasaulē nekad nezudīs meklējumu prieks. Lai kā sargātos Geva, viņas bērnus aizvedīs līdzi Lilita. Un tā būs vienmēr. Mazdūšīgie no pusceļa atgriezīsies mātes paspārnē un aizbildniecībā, mēģinot sevi attaisnot… Bet viņu bērnu bērni jau izlauzīsies no kūniņas.

Odams ar visu baru aizgāja uz veselu dienu patālāk prom no mājām, un tur — vai nu seklajā upē, kur viņi nolaida ūdenī izdobtu laivu, ar koka naglām piesituši tai malu (kuģu būves pirmsākums), vai augstu kalnos, kur bezgalīgās debesis vēdīja zilas dzirkstis, bet kalnu robos zaigoja ēna — viņš visiem atrada, kur pielikt roku. Tagad viņš vairs nekad nejuta vientulību: allaž blakus bija viņa darbs.

Pienāca diena, kad Odams ar Gevu un dē­liem, kas bija labi paaugušies, atgriezās ciltī; viņi varēja šo to iemācīt tabundas ļau­dīm. Vienīgais, ko Odams bija saglabājis no Lilitas, — zilā māla raksti uz viņa lin­gas, kaut gan tos bija veidojusi Geva. Zo­bus sakodusi, viņa kasīja un skrāpēja dzel­tenu kaulu vai baltu akmeni — šo māku pārņēma daudzi. Vai nav vienalga, kurš bija pirmais? To atcerējās tikai vecais Odams. Vakaros viņš bija pasācis vērot zvaigznes. Klusumā viņš sekoja, kā tās uzlec un virzās pa debess velvi. Slīgdams snaudā, viņš dzir­dēja pats savu tālo balsi no tiem laikiem, kad puķes ziedēja košāk, bet ūdens čaloja skaņāk. «Kādēļ tu stāvi tik klusi, ak, Lilita?» — «Es gribu saprast nakts balsi.» — «Kā­lab tev nakts? Mums ir pavards ar siltām oglēm, mēs tikko kā apēdām gaļu un ceptus augļus. Ko tu redzi, Lilita?» — «Es redzu, kā elpo miglas blāķi, to baltās astes stiep­jas pa zāli. Diena ir nogurusi, tā iet gulēt. Bet kas notiek tur, aiz miglas plīvura, kad pienāk nakts? Es pieiešu klāt un pa­šķiršu to ar rokām …»

SATURS

Tabunda No Laolas-Lialas Mūžības mirklis . Odams sapiens .

Лидия Обухова ЛИЛИТ

Издательство «Знание» Москва 1966

Издательство «Зинатне» На латышском языке

Lidija Obuhova LILITA

Redaktore S. Cepurniece. Māksi. redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Af. Andersone. Korek­tore A. Ava.