Lilita

Geva bija uzcītīga sieva. Tas, kas Lilitā bija skaistums un godprātība, viņā bija šķelmība un kārdinājums. Odams to redzēja. Cik daudz viņš saredzēja tagad!

Pat gaiss virmoja ap Gevu; viņa kustējās izveicīgi un lēmumus pieņēma steigā. Kopš pašas pirmās dienas viņa sajuta naidīgas ēnas klātbūtni un uzsāka cīņu ar to.

Viņai šķita, ka Lilita klaiņā tuvumā; viņa taču nesaprata, ka var gluži vienkārši aiz­iet. Kaut gan viņai kopā ar cilti dažreiz bija vajadzējis pārvarēt lielus attālumus, viņa tos nemanīja. Kopā ar viņu ceļoja viņas mazā pasaule, ieslēgta čaumalā kā auga sēkliņa. Ja Lilita ir dzīva, viņa katrā ziņā grib atgriezties vienīgajā vietā, kur var dzī­vot! Tādēļ dienu un nakti vajadzēja uzma­nīt viņas atgriešanos, tvert brīžus, kad viņa ielauzās ar vēja pūsmu vai apsēdās pie ugunskura izžāvēt matus.

Geva nekļūdīgi atminēja pat acumirklīgu sāncenses klātbūtni — pēc Odama tukšā skatiena, pēc tā, ka viņa kustības pēkšņi kļuva gurdenas. Bet sieviete taču nedrīkst laupīt vīrietim spēku; viņas uzdevums — dot to vīrietim! Protams, ja vien viņa ir īsta sieviete.

Geva ilgi apskatīja koka traukus un citus saimniecības piederumus: rupji tēstus šķīv­jus un paplātes, tāšu vāceles un dzeramās krūzītes. Tajās bija iegrebti raksti. Māla bālganie toņi juku jukām ar ogu spilgto sulu, asu «zīmējošo akmeņu» pēdas uz ik­viena koka vai akmens gabala, kas varēja kaut kādā veidā noderēt saimniecībā — ve­sela kaudze dārgumu, kas bija bezrūpīgi pa­mesti svešām rokām!

Geva cīnījās ar vēlēšanos iemest tos ugunī. Taču iedzimtais prāta asums brīdināja: lieta, tapat kā cilvēks, daudz ilgāk dzīvo atmiņā. Viņa ar saspringtu lūšu mātes skatienu pē­tīja šos rakstus, šīs krāsas — pamazām ienaids asināja viņas redzi un sāncensības trisas pārņēma pirkstus.

Reiz Odams atrada Gevu maisām krāsai­nos mālus ar taukiem. Viņš bija pārsteigts. Tatad Lilitas brīnumu zināja arī cita sie­viete?

Viņš neticīgi piesēda blakus. Geva, nepa­celdama zilgās skropstas, zīmēja rakstus uz krūzes. Viņa bija progresējusi savās slepe­najās mācekles gaitās, jo vairs neatkārtoja zīmējumus. Viņas pirksti veidoja savus rak­stus. Tie bija vienkāršāki un, šķiet, ciešāk pielipa pie trauka.

Par mākslas spēku nevar spriest pēc tām nožēlojamām atliekām, kuras arheologi ga­vilēdami izrok no gadu tūkstošu pīšļiem. Māksla allaž ir modinājusi spēju ieraudzīt apkārtējā vidē kaut ko tādu, kas vieš sirdī neapjaustu svētlaimi. Bet Odama laikabiedrs mācēja uztvert mākslas darbu vēl pilnī­gāk — itin kā ar visiem maņu orgāniem, protams, izņemot garšu — glezna uz alas sienas nepavisam nebija jānolaiza!

—   Es zinu, kāda sula jāizspiež, lai iegūtu tādu krāsu, — Odams pieskārās vienam no vecajiem traukiem.

—    Tu man parādīsi, — Geva atsaucās, nepārtraukdama darbu. — Bet paskaties: vai šī krāsa nav skaistāka? — Un uz akmens paletes parādījās svaiga karmīnsarkana švīka.

—    Skaistāka gan, — Odams atzina, ar šiem diviem vārdiņiem vien atalgodams viņu par visu.

Piepeši Geva ar neapzinātu kustību, sa­springti un reizē viegli pārlaida mazo pirk­stiņu pār augšlūpu, atveidojot tās kontū­ras. Tas bija Lilitas, tikai Lilitas žests! It kā būtu apzagta mirusī!

Taču Odams maldījās, Geva tikai notrausa sviedru lāsi.

Zaudējis interesi par glezniecību, viņš pie­cēlās uz slābanajām kājām, un Geva atkal sajuta ēnas klātbūtni…

Tā turpinājās ilgu laiku, cik ilgu, to viņi neprata saskaitīt.

Reiz aiz krūmiem pazibēja kaut kas zili melns kā karsti kvēpi. Odams stipri notrī­cēja. Mirkli viņam šķita, ka tie ir Lilitas mati. Viņš pat nedomāja, ko tagad iesāktu, ja Lilita būtu atgriezusies, — viņam taču jau bija Geva un bērni. Viņa sirds nodre­bēja kā jaunībā; debess un zeme ieguva ag­rākās krāsas; piepeši viss pārvērtās — un tikai tādēļ, ka atvējoja jaunības un mīlas dvesma, —kaut vai tik īsas un trūcīgas, kāda tā bija Odamam.

Viņš stāvēja sastindzis, it kā vēl arvien gaidīdams. Bet nosāņus parādījās dzelten- matainā Geva. Viņa pārlaida aizdomīgu ska­tienu nekustīgajiem krūmiem.

—   Ko tu tur ieraudzīji? — viņa griezīgi iekliedzās.

—      Man izlikās… melni mati, — kā at­mozdamies nomurmināja Odams. Un tūlīt apķērās, ka to nevajadzēja teikt.

Gevas seja raudulīgi saviebās, tikai acīs parādījās sauss spīdums. Viņa metās pie krūmiem un trakās dusmās sita pašā bie­zumā. Spraugā pazibēja viņas pieradinātā pāva ieapaļais ķermenis. Aste pletās kā tumša zvaigžņota debess. Majestātiskais putns muka, ko kājas nesa.

Geva stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un ļauni smējās. Šeit nav Lilitas! Un nav viņas nolādēto matu, kas apbur svešus vīriešus un pēc tam rādās viņiem visu mūžu. Nav un nebūs!

Odams salīcis gāja prom. Geva neatsauca viņu. Tagad, kad viņa bija palikusi viena, uzbudinājums pārgāja. Viņa bija nelaimīga, juta savādu tukšumu. Tātad vēl arvien jā­baidās, ka šis tumsas gars varētu atgriez­ties?! Viņu pārņēma rūgtums, bet viņa sa­knieba lūpas — un gāja pie saviem darbiem: gatavot ēdienu un auklēt bērnus. Par ko var domāt tabundas mednieka sieva? Viņas lik­tenis ir pacietība.