Lilita

Pēc tam Bezvārdis vēroja, kā uz ekrāna parādījās miglains piepildīta biķera ap­veids, tajā mirdzēja sirdsveida pile, kas izskatījās kā kaķa acs tumsā. Dežurējošā kos­monauta milzīgā roka pārslīdēja pāri ekrā­nam. Kad tas noskaidrojās, piliens bija pa­zudis, iejucis starp daudziem citiem.

Laoliešu kuģis bija pacēlies ierastajās iz­liektās telpas robežās. Lilita un Smaragds bija palikuši uz plakanās zemes. Gadu tūk­stošiem planēta cilvēku priekšstatā būs tieši tāda: plakana, nekustīga, neelpojoša.

Bet viena no cilvēces jau bija redzējusi zilo atmosfēras apvalku ap zemeslodi. Savā klēpī viņa nesa neiznīcināmo meklējumu graudu. Nākotnes ciltsmāte! Viņas bērnu bērni gribēs izplest pasaules robežas. Un mēs vislabāk zinām, vai viņiem tas ir izde­vies.

Odams sapiens

… Un sāka viņš kā bērns

Ar pirkstiem aptaustīt un izsvērt dabu.

Maksimilians Vološins

Tabundas cilts ilgi dzīvoja bagātīgajās priekškalnēs, kamēr reizi naktī ziemeļaus­trumos sāka ducināt pērkons. Tā grāvieni kļuva aizvien skaļāki, un tai pašā pusē ap­vārsni iekrāsoja bāls blāzmojums. Tumsā tūkstošiem putnu traucās prom no savām ligzdām un kliegdami šaudījās virs zemes. Vējš, kas sākumā tikai maigi glauda zāli, sāka dūkt, nesdams līdzi deguma smaku.

Cilts atstāja apmetni un metās koku aiz­segā. Stepes ugunsgrēks sasniedza mež­malu. Veselu nedēļu debesis bija aizvilku- šās ar dūmiem un tik tikko laida cauri sa­vādas brūnas gaismas starus. Virpujvētra trenca liesmu, un putekļainajā pusgaismā, kas atgādināja saules aptumsumu, skanēja patāli sprakšķi. Smiltis lidoja kopā ar dū­miem un degošu zāli. Vējš bija tik spēcīgs, ka zāle sadega gaisā un uguns nepaspēja iemesties valgajā lapotnē, tikai uz koku stumbriem palika zīmes, miza pārogjojās kā apdegusi āda.

Piecas dienas tabundas ļaudis bēga no uguns, tomēr tā rēkdama panāca viņus un, apsvilinājusi matus un apģērbu, aizdrāzās tālāk, atstājot nule ziedošās ielejas vietā dī­vainu, pelniem klātu lauku.

Sievietes klimta pa siltajiem pelniem, la­sīdamas izcepušās ķirzakas, peles un put­nus. Bērni mielojās ar ceptām saknēm. Taču vīrieši bija drūmi.

Bagātie medību lauki bija zuduši. Vaja­dzēja meklēt citu mājvietu.

Tad neatdzisušajai zemei uzbruka posto­šas lietus gāzes. Veseli iežu slāņi slīdēja lejup no kalniem; strautus pildīja māli un akmeņi.

Cilts sāka rāpties kalnā, lai paglābtos no plūdiem. Aizelsušies, pārbijušies, viņi bei­dzot aizsniedza no magmatiskiem iežiem vei­dotu masīvu, ko tik viegli nevarēja sagraut. Pamazām apvārsnis sāka skaidroties, saule zaudēja baismo brūngano nokrāsu. Lauku špata prizmās zvīļoja mierīgas zilas dzirk­stis. Dažkārt akmens plākšņu gludajā vir­smā uzliesmoja sārta granāta graudiņi. To­mēr tas viss nesaistīja cilvēkus; viņi bija izsalkuši, izmocītie bērni slimoja. Tur, kur satikās smilšainā zeme un ledus, auga tikai plankumaina sūna, veidojot daudzkrāsainus rakstus.

Cilts tagad' laidās lejup, šķērsojot kalnu aizas, kur allaž auroja vējš. Tabundas ļaužu ceļš gāja netālu no Sālsezera. Šeit jaunava Geva, kas vēl nebija iesvētīta pieaugušo kārtā, uzdūrās Odama pēdām …

Viņa noklusēja savu atklājumu, neviens taču vairs nepieminēja pazudušos. Visi do­māja, ka Odams jau sen kopā ar Lilitu aiz­gājis uz pasaules viņu pusi. Bet pusaudzei Gevai viņš vēl arvien bija dzīvs. Domās viņa pastāvīgi atgriezās pie Odama tēla, starp cilts jaunekļiem viņa nevarēja saskatīt vi­ņam līdzīgu.

Gevai bija apaļi, saulē nosārtuši vaigi; tā vien likās, ka tie izdveš tādu pašu saldu, medainu smaržu kā nobrieduša augļa miza. Viņa neko neizcēlās starp savas cilts mei­tenēm: bija vientiesīga un viltīga, tomēr ne tik vientiesīga, lai savas domas izklāstītu katram, un pietiekami viltīga, lai to, ko gri­bēja, noslēptu no citiem.

Neviens nebija pamanījis pārmaiņas viņā, taču ar katru dienu viņa aizgāja tālāk no cilts, pazuda aiz akmeņiem, meklēdama tikai viņai vien saredzamas zīmes. Katrs aiz­lauzts zariņš, piemīta zāle, pazaudēts šķēpa uzgalis, — viss stāstīja, kādā virzienā jā­meklē Odams. Geva atgriezās atpūtas vietā, slēpdama līdz asinīm apdauzītās kājas. Reiz viņa vispār neatgriezās. Viņu izmeklējās tu­vākajā apkārtnē, bet no rīta vajadzēja iet tālāk.

Tā Geva, atpalikusi no cilts, nonāca ar augstu, retu zāli aizaugušā kalnu pļavā un no tās aizas dibenā, pelēkbrūnā, satrūdēju­šām lapām klātā mežā; cieši saaugušos stumbrus, kuriem trūka gaismas, sedza sli­mīgi puni un bālgani uzburbumi.

Apakšējie, nokaltušie zari, kam vairs ne­bija lapu ietērpa, staipījās pār viņas galvu kā melnas skeletu rokas, bet lapotnes, tiek­damās augšup, aizsedza šauro debess sprau- dziņu. Sajā mežā bija mikli un auksti, un tikai augstumā neredzami putni trillināja cerību vēstošās balsīs.

Gevas apaļā seja ar stirnas acīm, kuras, šķiet, tikai kā spogulis atspulgoja apkār­tējo pasauli, bija sakritusies, jautrā mute stūrgalvīgi sakniebta. Viņa gāja neapstāda­mās, pārtika no saknēm un kāpuriem, kurus atrada, izrakņājot zemi ap veciem sakār­ņiem; tie apslāpēti dūca kā tāli negaisa pa­debeši.