Lilita

Lilita uzdūrās takai, kas veda uz zvēru dzeršanas vietu, un, aizmirsusi piesardzību, gāja uz priekšu, jo slāpes bija negantākas nekā bailes. Viņa gandrīz nepamanīja, ka ir nonākusi meža dziļajā, zaļajā krēslā, ko rotā spilgti puķu dārgakmeņi; no tieviem, līkiem stiebriem kā zelta lietus krita lejup zied- pumpuru virknes, siltos iztvaikojumos dega koši sarkani orhideju kausiņi; tauriņi un putni, tāpat kā augi, šeit neatzina citas krāsas kā tikai purpursārtu, zeltītu un smaragdzaļu.

Upes līcis veidoja niedrēm aizaugušu la­gūnu, un gurdā lapotne valgi virmoja ūdens atspulgā. Ūdens putni, kas izskatījās pēc saulē balojošām spožām sniega pikām, ne­kustīgi blenza lejup: sīkas zivteles, zivju mazuļi, ūdens dzīvnieciņi bezbailīgi šaudī­jās starp viņu koraļļkrāsas kājām. Pelēks gārnis ar puķainiem, gar sāniem nolaistiem spārniem slēpās ogulāju krūmā; ogas sārto­jās, gārnis, laikam pārēdies, laiski bikstīja tās ar knābi, dažreiz bez ziņkāres pievērsa apaļo aci saules mirdzā vizuļojošā, ogām piebērtā krūma atspulgam, ūdenī.

Lilita pieplaka pie ūdens un dzēra, dzēra bezgalīgi, kā dzer izmocīti dzīvnieki, nejū­tot garšu, tikai valgmē spirdzinot apkaltu­šās lūpas, rīkli un barības vadu. Nespēdama atrauties, viņa gāja ūdenī aizvien dziļāk, kamēr nodriskātie zāles svārciņi piepūtās kā bura un, vēja rauti, klusi aizpeldēja pa straumi.

Pēkšņi kaut kas it kā iebelza pa Lilitas miklo pakausi: cilvēka skatiena noslēpumai­nais spēks piespieda viņu pagriezties. Viņa vēl juta sev pievērstu neredzamo skatienu, tas bija pilnīgi taustāms, it kā viņa kaut ko turētu plaukstās — no viņas krūtīm tūliņ izlauzās šausmu kliedziens.

Desmit soļu attālumā melns, plankumains zvērs kāri laka ūdeni — vai nu tas bija tikko pienācis, vai arī viņa to nebija agrāk pama­nījusi. Ķermenis gorījās, kaķa galva spraus­lādama pagriezās — un reizē ar Lilitas kliedzienu zvērs pieleca kājās. Tās bija ga­ras, taisnas, spēcīgas kā atsperes. Zvērs gatavojās lēcienam. Bet cits ķermenis, lī­dzīgs melnam zibenim, izspraucās no brik- snāja, nošvīkstēja lidojoša šķēpa svilpienam līdzīgs troksnis — un zvērs pazuda aiz zaļās sienas.

Tas viss notika ātrāk, nekā krītošs akmens paspēj atsisties pret zemi. Seklajā ūdenī jopro­jām šaudījās sarkangalvainas zivis, bet laiskie pelēkie gārņi tik tikko kustināja knābjus.

Pārsteigtā Lilita apjukusi raudzījās vis­apkārt: šis mežs nebija līdzīgs nekam, ko viņa līdz šim bija pazinusi! Vai tad viņa tikko nebija redzējusi slaiku, ar biezu spalvu klātu zvēru; melnie plankumi uz viņa mugu­ras veidoja pārtrauktas svītras? Vai gan desmit so|u attālumā no viņas nestāvēja melnādains cilvēks, turēdams rokā saliektu, ar stiegru savilktu zaru — ieroci, kas tabun­das ciltij nebija pazīstams? Viņam bija plata seja ar lieliem vaigu kauliem, apaļš zods un uz priekšu izvirzīta apakšlūpa. Uz platajām krūtīm karājās pusmēnessveida akmens, kam viens rags bija nogludināts. Izspiedušies uz­acu kauli vienādā mērā sejā viesa skarbuma un augstsirdības izteiksmi.

Tas viss bija noslēpumaini, neparasti, — ne no zvēra, ne no cilvēka nebija palikušas ne mazākās pēdas!

Glābjoša instinkta skubināta, Lilita metās meklēt izeju no šīs noslēgtās zaļās paradī­zes — vai elles! — atpakaļ uz līdzenumu, vientuļi augošo koku pavēnī, pie zāles stieb­riem, kas vējā dzied kā saspriegtas vēršu cīpslas …

Ceļu aizšķēršļoja liānu stīgrie taustekļi, milzu papardes ar cietām, vaskainām lapām, sēnes, sūnas, orhidejas, koki — nebija ne­viena zemes gabaliņa, ko nebūtu pārņēmis

alkatīgs, bezcerīgi samudžināts zaļš tīkls!

Dažbrīd viņa pieplaka ar ausi pie zemes un saklausīja tālu dunoņu, kas līdzinājās zemestrīcei, — tuvojās ziloņi, tāpēc vajadzēja nogriezties sāņus, lai pelēkie milži nesa­bradātu. Taču dzirde uztyēra arī bifeļu bara nagu skrapšķus — savanna bija kaut kur tuvumā.

Daudzreiz Lilita nespēkā apstājās. Cilvē­kam jau nevajag nemitīgi dižoties ar drosmi. Kamēr viss rit ierastajā gaitā, viņš var dzīvot ar pusi spēka. Bet tad uzbrūk kaut kas agrāk nebijis, un ir nepieciešama drosmīga sirds, lai neapjuktu un uzvarētu.

Kad Lilita izkļuva no biezokņa, gaisma, gaiss, zeme — viss bija iedzeltens. Saule gan vēl nebija pilnīgi norietējusi, bet, aiz­slēpusies aiz vientuļa koka, veidoja mirdzošu putekļu vainagu ap tā plakanajiem, kārtai­najiem zariem. Mākoņi lēnām peldēja uz ap­vāršņa pusi, uzsūcot šo gaismu, un paši it kā sakarsdami sāka trīsuļot. Neciešama spī­duma cauraustas zilganpelēkas plēnes aiz­sedza gaismekli — zeme kļuva vēl dzelte­nāka. Plēnes pamazām atvēsa, kamēr bei­dzot vakaros stājās sardzē blīvs rieta māko­nis ar nevienādi apgrieztu malu, kas pēdējo reizi iedzirkstījās kā asmens.

Zālēdāju bari steidza uzmeklēt drošu atdu­sas vietu; to ēnas aizziba krūmājos, nagu dipoņa skanēja visās malās kā sienāžu sisi- nāšana. Savanna pamazām noklusa, gata­vodamās miegam un aizsardzībai.