Lilita

Cik daudz to viņš bija skatījis savos kle­jojumos! Viņam tikai vajadzēja pievērt acis, un viena aina sekoja otrai. Pār robotām, nedz lietus, nedz atmosfēras strāvojumu ne- noslīpētām klintīm nolaidās zaļganbalti sa­biezējušu gāzu mirguļi: galaktikas spirāle, kas likās tik tuva, it kā tā būtu planētas ap­gaismojuma galvenais avots. Bet zem tās — stiklains tuksnesis ar caurspīdīgām zaļga­nām lodēm — kristāliskā pasaule. Ar baltu liesmu deg zvaigzne, kas tuvumā izdveš ne­ciešamu karstumu, bet no šejienes šķiet tāla un auksta.

Vai arī tumša saule ar aveņkrāsas apmali, kas apkārtējās debesis krāso sārti violetas. Gaismas lidaparāts paceldamies atstāj virs planētas dzeltenu caurspīdīgu gāzes strūklu. Mežonīga, nederīga pasaule!

Citām planētām gaismas lidaparāts tuvo­jās strāvas spēklauka aizsarggredzenā. Lok­veidā, kā pa neredzamas lodes virspusi, virs tām klejoja zaraini zibeņi. Dažbrīd tie sa­plūda vienlaidu straumēs, veselās izlādēju­šos lādiņu upēs. Sīs nāvējošās varavīksnes, mānīgi zilas, vilinošas, plūda un plūda gar kuģa bruņām, nedzirdami uzliesmodamas un izdzisdamas.

Arī hermētiski noslēgtajā skafandra gal­vas daļā bija aizbīdnis. Kopš vairāki lao­lieši bija zaudējuši redzi, neuzmanīgi pa­griezdamies pret spīdošu ķermeni, aizbīdnis piederēja pie kosmonauta obligātā tērpa. Pat lidojot prom no gaišzilās saules, viņi tagad piesardzīgi pētīja tās vainaga ceriņ- krāsas rakstus un starus, kas kā izsmidzi- nāta ūdens šalts atspoguļojās gaitu paātri­nošā gaismas lidaparāta rēgainajā astē. Bet pašas oldzeltenās, nokaitētās, mirdzošās zvaigznes dzīlēs peldēja violeti sabiezinā­jumi, ko no divām pusēm apspīdēja drūma gaisma. Gāzes burbuļi plīsa un piepūtās — milzīgi kā veselas planētas! Tie šķita ārkār­tīgi viegli.

Kad Laolas-Lialas milzīgais starpgalak- tiku kuģis, iedziļinoties Piena Ceļā, sasniedza mērķi, galaktikas spirāļu skaits kļuva par vietas apzīmējumu: vairāki gaismas lidapa­rāti atstāja kuģa bortu piektās spirāles plaknē, citi — trešās spirāles vertikālē.

Bezvārža grupai vajadzēja pētīt izplatī­jumu triju zvaigžņu apvidū. Saule bija pē­dējā no tām. Izrādījās, ka pirmajām divām zvaigznēm nav planētu sistēmas.

Viņu lidaparāts kādu laiciņu riņķoja virs Jupitera, bet nenolaidās: radiācijas josla ap to bija simts triljonus reižu spēcīgāka nekā ap Zemi. Viņus nesaistīja arī Saturna gre­dzena bluķis — zaļgarfdzeltena un pelēkvio- leta ledaina planēta, kas traucās pa izstieptu elipsi. Kādu laiku viņi pavadīja ar izkusušu vulkānisku stiklu klātajos Venēras līdzenu­mos. Viņi daudzreiz vēroja, kā kvēlo viltus saules virs Marsa: tā ledus kristāliņiem pie­sātinātā atmosfēra, laužot gaismu, radīja dīvainu, gandrīz baismu krāsu efektu.

Visos aprēķinos laolieši ievēroja «nezinā­šanas koeficientu» — zināmu nolaidi attie­cībā uz tiem spēkiem, kas vēl nav iepazīti. Kā šāds «brīnumu koeficients» reiz viņu priekšā iznira Zeme ar vētraino dzīvi uz tās un blīvo atmosfēru tuksnesīgā kosmosa vidū. Tas bija triumfa brīdis.

Neparasti spēcīga smadzeņotajā ir tiek­sme sasniegt. Bauda, ko dod vara pār zvēru vai mašīnu, spēj sniegt atalgojumu par vi­sām pārdzīvotajām briesmām un ilgajiem pūliņiem. Piepildījuma mirklis ietver sevī tik daudz, ka pats laika jēdziens paplašinās, sasniegums kļūst vienāds ar ilgumu.

Bezvārdi joprojām pārsteidza dzīvības sīkstums uz Zemes.

Tajos tālajos laikos, kad Saulei bija grūti izlauzties cauri smacīgajai atmosfērai, zili zaļie ūdensaugi varēja uztvert visus redza­mos spektra starus. Sūnai, kas aug alās, pie­mīt spēja gandrīz pilnīgā tumsā savākt iz­kliedētas gaismas kripatas un ar šūnu lēcām vērst staru uz hlorofila graudu. Papardes vispār aug pustumsā, bet senie kukaiņi dziļi augsnē paši veidoja ap sevi mitru, ogļskā­bes piesātinātu atmosfēru — neviena no mūsdienu sugām nevarētu tajā dzīvot.

Bezvārdim šķita, ka dzīvība nekad nav bijusi akla. Protams, radusies uz Zemes, tā meklēja ceļus taustīdamās: ne kokiem, ne zivīm, ne cilvēkiem taču vēl nebija analo­ģijas.

Pētot apkārtējo, Bezvārdis sprieda, ka sā­kumā Zemes būtnēm skatījuma rakurss bijis ierobežots. Tomēr dažas no tām mēģināju­šas it kā «pārraut» telpu: delfīni ienira dzi­jumā un uzpeldēja virspusē, pērtiķi ložņāja pa kokiem no saknēm līdz galotnei — tiem pasaule bija ieguvusi papildu dimensiju. Pēc tam dzīvā būtne pamēģināja «pārvie­tot» pašu telpu ap sevi: nevis tuvoties barī­bai, bet tuvināt to sev — noplūkt augli un pielikt pie mutes.

Lai šī bioloģiskā revolūcija varētu notikt, vajadzēja izveidoties īpašam orgānam.

Daba ilgi eksperimentēja, degunu izstiepa par snuķi, radīja rokastainus pērtiķus, ka­mēr apstājās pie priekšējām ekstremitātēm.

No kurienes tad sākās cilvēks? Vai tas notika tad, kad viņš paņēma rokās akmeni un ar to pārsita riekstu? Vai vēlāk — kad viņš pirmo reizi uzskrāpēja rotājuma grei­zās līnijas? Vai vēl daudz vēlāk, kad viņš tā kā Lilita neskaidri izjuta bailes no nā­ves, žēlumu pret dzīvo, mūžseno sevis iepa­zīšanas traģēdiju?