Lilita

Ikvienai dzīvai būtnei eksistence noteiktā laika posmā ir tāda pati laime kā tiesības uz barību un gaisu. Varam iedomāties dino­zaura traģēdiju, kurš pēkšņi nokļuvis snie­gotā līdzenumā! Laiks pārvietojās, un pasaule tūliņ kļuva naidīga un nesa­protama.

Apkārtējā pasaule balstās uz mūsu paš­reizējām zināšanām, aizspriedumiem, ticēju­miem. Rītdienas ideāls iet pussoli pa priekšu. Mēs tikai velti pūlamies to pa­nākt …

Bezvārdis — ceļinieks Laikā — gribot negribot bija spiests tiekties pēc ideāla, kas aptvēra patiešām grandiozu morālisko iezīmju kopumu. Tajā bija sakopotas daž­dažādu cilvēces attīstības pakāpju labākās īpašības: mežoņa fetišs taču nemaz nav līdzīgs izglītota cilvēka ideālam. Nežēlīga drosme — un iecietība; sīksta pieķeršanās dzīvei — un žēlsirdība!

Ceļojot pa pasaulēm, vajadzēja atraisīties no savas personīgās pasaules aprobežotības, lai cik pilnīga tā liktos paša apziņā. Pat visattīstītākā civilizācija nav tik augstu attīstīta, ka tai vairs nevajadzētu neko mācīties no citām, — nu, kaut vai iz­pratni!

Taču, aizejot no sava laika, mēs nolem­jam sevi mokām. Tikai lidojošā kuģa šau­rajā čaumalā cilvēks var palikt viņš pats, paturēt savu pasauli sev blakus.

Jebkura saskarsme ar svešatnējo ir eksplo­zija, katastrofa. Nekad nevar zināt, kāds tu iznāksi no tās — ar apsvilušu seju vai pār­vērstu dvēseli.

Tomēr cilvēka daba ir elastīga. Tik tiešām, tā var būt gan putns gaisā, gan salamandra ugunī. Atraisīties pašam no sevis, lai at­rastu sevi tādu, kāds tu būsi rīt! Vai mikro­skopiskos mērogos mēs to nedarām ik dienas? Pēc noteikta laika posma organisma šūni­ņas pilnīgi atjaunojas; neviens asins piliens vairs nav tāds kā iepriekš. Grāmata, tikša­nās ar svešinieku, politisks notikums — vai tad tas nepārvērš mūs, nespēj pārveidot?

Ceļojums Laikā nav pretrunā ar dzīvo, tas tikai pārslēdz sviru no «lēni» un «maz» uz «ļoti ātri» un «ļoti daudz». Vai cilvēks spēs tam piemēroties? Droši vien — jā, tā­pat kā viņš spēja piemēroties, kad uguns­kura liesmu aizstāja tvaiks, tvaiku — elek­trība, bet pa vadiem plūstošu strāvu —atomreaktoru jauda. Tomēr cilvēki ne tikai

«pieslīpē» savu domāšanu, pielāgo to jau­niem spēkiem, — domāšana pati neizbēgami kvalitatīvi mainās.

Mūžības mirklis

Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.

Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!

Maksimilians Vološins

Odams, protams, nenoticēja Lilitas stās­tam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.

Viņš atgriezās domīgs un samulsis: ne­viens nebija aizticis skudru apgrauzto tru­sīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…

Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aiz­lauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no ne­jauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, ta­gad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzī­tes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga silt­asiņu dzīvnieku smaržai.

Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet vi­ņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārti­kas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zau­dējusi vērtību.

Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietu­mis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no mig­las izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.

Visapkārt bija ierastā pasaule, kas ne­izraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi vi­ņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka iz­sīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.

Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, iz­darījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis ag­rāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūt­rāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc iz­šaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.

Odams joprojām maksāja meslus aizliegu­miem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.

Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.