Lilita

Visapkārt bija tik daudz gaismas un sau­les, ka viņš burtiski bija tās pārpilns. Māk­slīgā apstarošana kosmosa kuģī gan nodro­šināja šūniņu barošanos, taču nespēja glās­tīt un priecēt tā, kā dzīvais siltums. Stars ir daudznozīmīga parādība. Ada ir ska­fandrs, kas ne tikai aizsargā no kosmosa iedarbības, bet kam ir ari sarežģīta saka­rība ar to. Šķiet, ādas virskārta sāk «kūsāt», saskaroties ar staru, tā laiž cauri tikai ne­pieciešamos viļņus.

Sākumā Bezvārdis domāja, ka Elila ir ārste vai kopēja tajā peldošajā slimnīcā,kur viņš bija nonācis. Viņa ieradās, saņēma viņa roku, ar pirkstiem pieskārās pierei. Viņš zi­nāja, ka tā ir ārstēšana ar hipnozi, un lab­prāt pakļāvās tai.

Elila pārbaudīja viņa muskuļu radiostaro- juma pierakstus; ieelpošanas brīdī krūšu kurvja sīko muskuļu starojums bija spēcī­gāks nekā lielo. Galvas muskuļi vispār ne­raidīja signālus.

Viņi mēdza ilgi sarunāties par medicīnu. Tā viņš uzzināja, ka uz Zaļā Biķera nākamā planētas iedzīvotāja programmu nepakļauj pārmaiņām, neiejaucas evolūcijā, atļaujoties tikai nelielu korektīvu. Kā apmierināt mūžse­nās nemirstības alkas? Esamība ir vienota. Vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan ta­gadne, gan nākotne. Smadzeņotais ir pro­grammēts tā, ka pārredz tikai savu dzīves posmu. Viņa psiholoģiskais laiks ir ierobe­žots. Kaut gan šeit valdīja uzskats, ka laika vispār nav — laiks ir pašas telpas struk­tūra.

Zaļā Biķera ģenētiķi bija pratuši atrast un atmodinājuši emocionālās atmiņas šūni­ņas. Tagad katrs zināja, ka viņa bērni ska­tīs pasauli ne tikai savām, bet it kā arī viņa acīm, juta, ka ir milzīgas laikmetu virknes posms.

Uz Laolas-Lialas viss bija pakļauts ma­temātiskai programmai: bērns gluži vien­kārši nevarētu piedzimt citāds.

Uz Zaļā Biķera bija izveidojusies īpaša saudzība pret personību: nesaraut ķēdi! Pla­nētas iemītnieki cienīja paši sevi kā pagāt­nes zinību glabātājus un nākamības nesējus.

Laolieši saskatīja attīstības jēgu absolūta ideāla — veselības, prāta, skaistuma ideāla sasniegšanā un tā rezultātā bija nonākuši pie vienveidības, turpretim uz Zaļa Biķera pilnības jēdziens nozīmēja individuālo iezīmju bagātību, spēju izjust neparasto un nodot šo spēju tālāk. Sakarā ar augsti attīs­tīto kolektīvismu katram cilvēkam kā domā­šanas iespēja bija nepieciešama iekšēja ne­atkarība un savrupība. Planētas iedzīvotāji nebūt nenostājās pret mašīnām, bet gan pret visu to, kas cilvēku pazemo un ierobežo tehniskā ziņā augsti attīstītos civilizācijas apstākļos. Nav taču tādas idejas, kas hiper- trofizēta nenonāktu pie sava pretpola.

Bezvārdis sajuta sāpju uzplūdu un brītiņu iesvēlās nepatikā pret Elilu: tā taču bija viņa planēta, viņa laiks! Kaut arī tai bija vēsa sirds, taču viņš bija atdevis tai savu jaunību! Un jaunība nedrīkstēja liesmot vel­tīgi, citādi nav vērts dzīvot. Un tā jau arī nekad nav. Nākotne izkristalizējas no dau­dziem slāņiem.

Viņš uzzināja, ka Elila veikusi izmēģinā­jumus ar planētas otru saprātīgo rasi — jūras dzīvniekiem, kam piemīt valodas un domāšanas iedīgļi. Rūpes par Bezvārdi viņa uzņēmusies tādēļ, ka …

Viņš pārstāja klausīties. Viņa piepeši ieguva nozīmi pati par sevi, it kā atdaloties no pārējiem Zaļā Biķera iemītniekiem, kas viņam tik ilgi bija šķituši pilnīgi vienādi.

Sis mirklis — iekšējās būtības atklāsme ārējā izpausmē — vienmēr nozīmē pirmo soli cilvēku tuvināšanās procesā. Bezvārdi vairs neatbaidīja ārējā izskata dažādība.

Viņš zināja: Elilas dīvaini veidotas acis, maigas un sirsnīgas kā gudra zvēra re­dzokļi, pievēršas viņam ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar siltumu. Tās mirdzēja viņam vēl ilgi pēc Elilas aiziešanas.

Ar laiku viņš iemācījās atšķirt viņas lai­vas šļakstus, lai cik tālu arī Elila piestāja. Tur nebija nekā dīvaina: starp viņiem bija izveidojies vārs biostrāvu pavediens. Tomēr tas nebija parastais kontakts. Var jau būt, ka viņam gribējās, lai tas nebūtu parasts…

Aizvien vairāk Bezvārdi ieinteresēja tas, ko viņš Elilā vēl nepazina; ko viņa varētu teikt vai darīt, kāda atskaņa raisīsies viņas būtnes dziļumos, ja viņš noskūpstīs viņu, kaut vai vienu vienīgu reizi?

Un tomēr tā nebija mīlestība. Tās bija ilgas, kas kā gaismas kūlis izklīst uz visām pusēm.

Mīlestība ir tad, kad abu iekšējā pasaule stingri noskaņota uz tuvības vilni, kad var saprasties gandrīz bez vārdiem, kad aizkustina vienādas lietas; tas, ko jūt viens, jau atskan otra krūtīs.

Taču daba vērīgi seko, lai nebūtu identi­tātes. Lai cik tuvas būtu divas dvēseles, aiz­vien katrā paliek kāda vietiņa noslēpumiem. Dabai netīk asinsgrēks …

… Bezvārdis vērās sev priekšā stingu skatienu. Uz ekrāna vāji mirguļoja sarkanas un violeti baltas uguntiņas: ātrums bija sajaucis visas krāsas, zvaigznes gandrīz ne­bija redzamas. Pasaules, pasaules …

Paldies tev, Elila, ka tu biji ar savu maigo smaidu un uzticības pilnajām acīm, kuras šķiršanās brīdī bija asaru pilnas!

Paldies tev, Elila, kas glabājas tikai ma­nos sapņos, kamēr īstenībā tevis sen vairs nav, nežēlīgajos Laika staros tu esi izgai­susi ka lāsteka …