Lilita

Tur viņi bija četri, ik pēc pusgada viņi mainījās. Sakari ar planētu bija labi, un laiks aizritēja diezgan ātri. Katrs veica savus no­vērojumus. Pamazām ierasta, kaut arī ne pa­tīkama kļuva atbaidoši melnā debess sfēra ar pinkaino sauli, kurai trūka rožainās no­krāsas, un neskaitāmajiem spīdekļiem, kas nekad nenorietēja un nenodzisa.

Bezvārdis bija izaudzis uz labi organizē­tas planētas tās civilizācijas uzplauksmes un varenības laikā. Viņa pasaulē valdīja mērķtiecība un zināšanu kāre. Cilvēks bija atbrīvots no visām ar ikdienas vajadzībām un personīgo drošību saistītām rūpēm. Kul­tūra vairs nebija tikai prasību palielināša­nās: tās jau sen bija reducētas līdz minimu­mam; vienīgi iespēja attīstīt savas dotības palika neierobežota. Uz planētas valdīja vis­pilnīgākā disciplīna — izpratnes disciplīna. Tādi jēdzieni kā dumpīgums, individuālisms, personīgā vara gluži vienkārši vairs neek­sistēja.

Tajā pašā laikā laolietis ikvieņā savas dzī­ves mirklī juta ciešu saistību ar pārējiem; viņš zināja savu stingri noteikto vietu sa­biedrībā; viņš uzskatāmi redzēja, cik lietde­rīgs ir viņa darbs. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā brīdī visa Laola-Liala, visi tās varenie resursi nāks viņam palīgā.

Tas nebija nekāds upuris, jo ikviens bija aktīva sabiedrības daļa un neviens neeksis­tēja pats par sevi.

Ilgi pirms noteiktā termiņa Bezvārdis ar negaidītu starugrammu tika izsaukts uz pla­nētu.

Biedri atdzīvojās, viņi Bezvārdi mazliet apskauda: viņš taču atgriezīsies dienas gais­mas pasaulē! Tomēr viņu skaudība bija lab­vēlīga. Citām jūtām nebija nekāda pamata: katrs pildīja savu pienākumu un neviens ne­tika īpaši izcelts.

Bezvārdis saņēma visprecīzākās laika ko­ordinātes; viņš nedrīkstēja nokavēt pat se­kundes daļu, jo tad nenolaistos tur, kur bija paredzēts.

Visa kolektīva darbs uz kosmiskā lauku­miņa bija veltīts gravitācijas jautājumiem, tādēļ bija izraudzīts arī attiecīgs pārvieto­šanās veids — tas gan bija palēns, toties nodrošināja vielu pētniecības aparātu dar­bību.

Gravitolidotāja tualete sākās ilgi pirms izlidošanas. Biedri pārbaudīja visas sistē­mas, pieslēdza sakaru un regulēšanas ierī­cēm enerģijas avotus, un, paskat, — Bezvār­dis, ietērpts izturīgā, masīvā skafandrā ar uzskrūvējamu galvas daļu, kas priekšpusē bija caurspīdīga, stāvēja laukumiņa malā, nolicis piepūstā cimdā tērpto roku uz mar­gām. Viņam vajadzēja tikai palaist tās vaļā un spert soli kosmosā, melnajā bezgalībā.

Nevar teikt, ka tā būtu patīkama sajūta. Kādā apziņas šūniņā bija palikušas atavis­tiskas bailes no bezdibeņa. Taču Bezvārža uzmanības centrā bija laika signāls. Tikko saņēmis to, viņš atlaida margas un spēra soli tukšumā. Mākslīgais pievilkšanas spēks pārstāja darboties, un viņš nonāca pilnīgā planētas gravitācijas spēku varā.

Bezvārdis bija to labi izpētījis no šejie­nes — prāvais planētas disks taču aizsedza ievērojamu izplatījuma daļu. Tagad viņš lēni tuvojās Laolai-Lialai — tik lēni, ka pir­majās stundās biedriem šķita: viņš nekustīgi peld kosmosā. Viņi varēja labi saredzēt lido­tāja seju aiz caurspīdīgās galvassegas. Viņš smaidīja.

Biedri vēl pastāvēja laukumiņa malā, pa­māja viņam un izklīda: katram bija darbs, bet Bezvārdis, saņēmis savu, atšķirīgu uzde­vumu, vairs nebija grupas sastāvdaļa.

Apmēram pēc divām stundām kāds atkal parādījās pie margām, kas iežogoja lauku­miņu, un laikam bija mazliet izbrīnījies, jo likās, ka Bezvārdis vēl ir tik tuvu. Biedri vēlreiz pamāja, un arī viņš atbildēja.

Stacijā iestājās nosacītā nakts. Arī Bez­vārdis savā čaulā iesnaudās. Aparāti rādīja, ka gravitācijas spēki aizvien paātrina viņa kustību — viņš ticēja aparātiem, bet pats nekā nemanīja. Var jau būt, ka planētas milzīgais disks diennakts laikā bija izau­dzis, — viņam tā šķita tāda pati. Viņš tikai mazliet skaidrāk varēja saredzēt kontinen­tus; dažādās pusēs mainījās mākoņu sega, un plaknes vērtās reljefas — tas bija viss. īstenībā viņš lidoja diezgan ātri. Bija aprē­ķināts, ka visam ceļojumam jāilgst astoņas planētas diennaktis. Protams, gaismas lid­aparāts būtu veicis šo ceļu vienā minūtē, taču šis paņēmiens deva iespēju iegūt dažā­dus datus: gravitācijas lidojumiem patlaban bija sevišķi liela nozīme. Diemžēl tikai pats gravitolidotājs it kā palika malā — darbo­jās automāti; viņš pats kļuva par skafandra pildījumu.

Nebija labi tā domāt, bet tukšums un mel­nā tumsa kaitināja. Bez tam pirmoreiz mūžā kaut kas palika apslēpts: viņam nebija pa­ziņots izsaukuma iemesls.

Visu, ko darīja Laolas-Lialas cilvēki, viņi darīja apzinīgi un labprātīgi. Jēdziena «pa­klausība» nemaz nebija. Tāpēc izsaukums bez paskaidrojuma gluži neviļus aizvainoja.

Tam, kas lido kosmosā, šķiet, ka tieši viņš ir Visuma centrs; no visām pusēm vienādi attālināta ap viņu plūsmo debess sfēra, it kā viņš atrastos milzīgas melnas lodes vidū.

Tā viņš lidoja tukšumā, dažbrīd pievēr­dams sejas aizsegu, lai atpūstos no kosmosa uguņu ņirbas, vai, nekā nedomādams, rau­dzījās uz savu planētu, sapņodams par tik­šanos ar sievieti, kurai tieši ap viņa atgrie­šanās laiku vajadzēja kļūt par viņa bērna māti.