Lilita

Pēkšņi ceļu aizšķērsoja ķepīga dzeltena strūkliņa, kas vijās gar skudru pūžņiem pa sauso zemi. Viņa iemērca tajā nūjas galu un pielika pie mēles. Tas bija kameņu me­dus, kas plūda pāri dobuma malai. Lilita no­metās uz ceļiem un ar muti pieplaka pie ne­jauši atrastā garduma. Tikai tad, kad izsal­kums bija remdēts, viņa uzmeklēja dobumu un ar aso slānekļa nazi izgrieza šūnas — tik daudz, cik līda plecos uzkarināmajā grozā, i

Diena ātri dzisa. Lilita atkal pakāpās aug­stāk, drošā vietā pie kailiem akmeņiem. Kalnā šalkoja priede, zema kā kuprītis. Tā bija nerimstoša, skumja šalkoņa, Lilita sa­vāca sausas lapas, zarus, sastūma smiltis valnītī un ierīkojās pie koka saknēm uz naktsguļu. Pat beigtā trusīša kažociņš sildīja viņu. Kurt ugunskuru viņa bai­dījās.

Stundu pēc stundas, te iesnauzdamās, te pamozdamās, viņa gaidīja ausmu. Virs kal­niem kā sabužināts ērkulis jau mutuļodami vēlās pelēki mākoņi. Paši kalni vēl nebija redzami, tie nule šķilās ārā no pirmsausmas miglas.

Slāņainie akmeņi un mīkstā zeme zem kā­jām šķita vienīgā realitāte; mākoņi augstu virs galvas peldēja kā lietus gāze, debess velve kā apreibusi zvēlās sānis. Un tapa iz­platījums ūdeņu starpā.

Nāvējošs aukstums spiedās iidz kauliem. Vējš taustīja lūpas. Taču Lilita elpoja viegli un lepni: zem viņas kājām gulēja visa pa­saule! Patlaban tā bija maza, ar nelīdze­niem mežu un klajumu plankumiem.

Mozdamies dziedāja putni. Kalna virsot­nes divcīņa ar tumsu bija beigusies.

Piepeši caur pelēcīgi pelnainajām debe­sīm kā ugunīgs zobs izlauzās saule. Tā bija vienkārša un vientuļa, neviena stara ap to, it kā vakardienas ugunskura plēnēs būtu iz­augusi mušmire. Lilita pielēca kājās, stiep­dama augšup notirpušās rokas.

— Lū! Es tevi redzu, saule!

Seit viņa agrāk nebija bijusi. Meža kla­jumā zvilnēja šaurs kalnu ezers. Vakarā tas bija dūmakā tīts un saplūda ar krasta ne­skaidro apveidu. No rīta ūdens bija gluds, zaļganpelēks. Krastmalā mētājās simtiem beigtu tauriņu dažādās krāsās, ezerā ne- plunkšķinājās neviena zivs. Lilita nolie­cās — viņai šķita, ka ezera dibens ir asi­ņains. Viņa iekāpa ūdenī, kas nesniedzās augstāk par ceļgaliem, un izvilka piku ar raupjām, cietām, iesarkanām šķautnēm. Tā taču bija sāls!

Atrast kaut ko tik vērtīgu!

Tagad viņa vairs nesteidzās mājup: viņai vispirms vajadzēja nopīt maisu. Kamēr viņa kravāja tajā bagātīgo guvumu, notika kaut kas neparasts.

Gaisā atskanēja dīvaina vienmērīga tark­šķēšana, savāda dūkoņa. Lilita pacēla galvu. Debesīs bija sabiruši balti gliemežvāki: sīki mākonīši šūpojās kā atspīdums viļņu ņirbā, taisni no debesīm krita zemē lielas, pelēkas olas. Tuvodamās zemei, tās kļuva milzī­gas.

Lilita metās krūmu un akmeņu aizsegā; maiss, sāls gabali, grozs ar kameņu šūnām palika krastmalā. Izšķirošā brīdī instinkts darbojas ātrāk par prātu — instinktam jāpa­līdz cilvēkam par katru cenu palikt dzī­vam.

Pelēkie milži mīksti nolaidās ūdenī un cieši pievirzījās krastam. Viena milža gludā čaumala nevis saplīsa, kā tas mēdz būt ar īstām putnu olām, bet it kā pavērās un iz­laida no sava klēpja dīvainu būtni…

Ar otro un trešo olu notika tas pats.

Lilita mehāniski skaitīja iznākošos pēc divdesmitpieczīmju sistēmas, kas bija pie­ņemta tabundā: mazais pirkstiņš, tas, ko viņi dēvēja par bezvārdi, vidējais, rādītājs, īk­šķis… Ja viņa būtu turpinājusi, tad sekotu plaukstas pamats, plecs, atslēgas kauls, auss ļipiņa, deniņi, galvvidus un no jauna: de­niņi, auss ļipiņa, atslēgas kauls… Ciltī pie­ņemtā sistēma ļāva sasniegt visai lielus skaitļus.

Taču olas bija tikai piecas, tāpat kā pieci izkāpa ārā no tām. Lilita ne mirkli nešaubī­jās, ka viņas priekšā jr dzīvas būtnes. Tās taču nolaidās no augšas, nevis iznāca no biezokņa, kurp pa ūdeni aizpeld mirušo dvē­seles. Tiesa, viņa nekad nebija domājusi par to, bet kādēļ gan ari tur starp zvaigznēm un mākoņiem nevarētu dzīvot cilvēki un zvēri?

Tomēr viņai bija baisi, viņa baidījās atklāt sevi ar visniecīgāko kustību un kā ķirzaka pamirusi gulēja starp akme­ņiem.

Lilitas vērīgās acis nebija visredzīgas. Viņas skatiens bezrūpīgi slīdēja garām ze­mes virspusē esošajām rūdām; ūdens kri­tums nerosināja domu par kustību; graud­zāles velti vārpoja mežlejās. Cilvēks vēl staigāja tik vieglu un piesardzīgu soli, ka daba nemanīja viņa esamību.

Cilvēki nekā nezināja par gluži reāliem spēkiem — gravitācijas spēku, atomu sair­šanu, elektrību. Cilvēka plaši ieplesto acu skatiens spēja ilgi kavēties pie lietām, tik tikko skarot to virspusi. Un piepeši uzlies­moja dzirkstele: skatiens uzdūrās kaut kam tādam, kas modināja domu.

Lilita pa galvu pa kaklu skrēja tikmēr, ka­mēr izdzirdēja skaņus sitienus, ko tūkstoš­kārtīgi atkārtoja atbalss: Odams vaiga sviedros strādāja ar cirvi.