Lilita

Tas bija rosīgs jaunvārdu darināšanas laiks. Gandrīz katru dienu atgadījās kas jauns. Lilita un Odams sekoja savu bērniš­ķīgo asociāciju gaitai. Daži vārdi aizķērās atmiņā, bet biežāk gan uzliesmoja un iz­dzisa kā dzirksteles. Jau pēc dažām dienām atklājās, ka pazīstamajai lietai ir vēl kāda cita, līdz šim nezināma īpašība, un atkal radās jauna iesauka. Tā, piemēram, debesis varēja būt gaišas, lietus laikā — ūdeņainas, briesmīgas — kad grandīja pērkons. Mums arī tās šķiet dažādas, taču aizvien ir un pa­liek «debesis». Bet Lilitas laikabiedriem li­kās, ka pastāv atsevišķas, bieži vien cita citai naidīgas stihijas: briesmīgās debesis kā neaptverama rīkle aprija gaišās, taču ne­spēja pretoties ūdeņainajām un, lietus gāzes noskalotas, atdeva atpakaļ cilvēkiem skaid­rās un zilās.

Lilita un Odams lietoja daudz darbības vārdu, kas bija saistīti ar ikdienas vajadzī­bām. Taču nebija tādu vārdu, kas apzīmētu vienkārši «ēst», «dzert», «slēpties», «saost». Katru reizi tas bija konkrēts darbības vārds: «dzert aukstā avota ūdeni», «slēpties no pin­kainā zvēra», «saost kaut ko, stāvot aiz vien­tuļi augošā koka».

Lilita un Odams dzīvoja drīzāk smaržu nekā krāsu un skaņu pasaulē. Viņi bija ne tikai ļoti jutīgi pret smaržām, bet arī de­dzīgi tām pieķērās: Lilita ierīvēja miesu ar meža dillēm, lasīja vērmeles, kaltēja bal- zamaugu saknes.

Tabundas cilts valodā nebija vārda «mī­lēt». Tieksmi pēc pretējā dzimuma izteica ar īpašiem vārdiem, kuriem līdzīgus nav sagla­bājusi neviena mūsdienu valoda. Nāves ap­zīmēšanai biežāk lietoja alegorisku tēlu: «aiziet uz pasaules otru pusi», «aiziet ar ūdeni». Nāve it kā bija rada miegam un sap­ņiem. Sapņi taču mazliet pavēra noslēpumu sagšu. Tie ir kā vēstis no kalnu viņas puses; cilvēku apziņā vienmēr ir pastāvējis priekš­

stats par daiļo, kas atrodas kaut kur loti tālu…

Taču velti būtu meklēt tabundas cilts va­lodā morāles jēdzienus. Labo un ļauno no­teica spēks. Skumjas, žēlums, atmiņas — protams, tas viss eksistēja, tikai cilvēki vēl neprata to saukt vārdā.

Odams posās medībās. Vairākas dienas viņus bija vajājušas neveiksmes: slazdi pa­lika tukši, Lilitas savāktie krājumi bija izsī­kuši, un bez tam tuvumā bija parādījušās liela plēsoņas pēdas, — vai tikai tas nebija aizbaidījis visu medījumu? Odams pirms rītausmas paslēpās netālu no taciņas, kas veda uz dzeramo vietu, un tiešām, ar pirma­jiem saulstariem violeto akmeņu kaudzi ap­lieca tīģera rūsganā mugura. Viņš nāca viegli, klusi, ošņādams zemi, un beidzot, pār­liecinājies, ka briesmas nedraud, noslīga pie akmeņainās upes gultnes, ko bija atkailinā­jis sausums. Priekšķepas tam bija platas, spēcīgas, rūsganzeltainas, pakaļējās tievā­kas, ar šaurām šķērssvītrām. Pielacies ūdeni, plēsoņa nožāvājās un noskrapstināja nagus gar akmeņiem. Viņš laiski uzslējās un devās prom gar upi. Vairākas dienas Odams un Lilita baidījās atstāt alu, bet tīģera pēdas apkārtnē vairs nemanīja.

Tagad Odams steidzīgi papildināja bruņo­jumu. No krama gabala ar akmens āmurīša palīdzību viņš atšķēla šauras, asas šķēpeles. Viņš iemācījās to izdarīt ar vienu sitienu; blakus jau gulēja vesela kaudze pusgatavu plāksnīšu, no kurām varēja izgatavot nažus, duramos, žebērkļus un uzgaļus. Lilita savu­kārt metamā šķēpa virsmā ieskrāpēja mir­stoša vērša attēlu, kas bija laimīgu medību simbols. Ornaments, kas mums liktos tikai slīpu svītriņu sakopojums, īstenībā simboli­zēja mednieka spēku un veiksmi: viņa gara­jiem un īsajiem šķēpiem vajadzēja lidot tik bieži kā lietus lāsēm! Kur gan zvērs lai glābtos no tiem? Izbadojusies Lilita ielika savā mākslā visu savu neatlaidību un visla­bākos novēlējumus Odaņiam.

Taču drīz vien viņai piemirsās darba prak­tiskā nozīme. Viņas zvērs bija varens! Tas gāja pa līdzenumu, mazliet noliecis ragaino galvu. Vēja nestas, tam pretī plūda dažādas smaržas — pat Lilitas nāsis pēkšņi iedrebē­jās. Asais akmens grieznis neviļus noslīga klēpī. Meitene pārlaida apkārtnei aizmiglotu skatienu. Tuvumā šūpojās zieds. Tā lielajā kausā lodāja bites, zieda iekšpuse sanēja — Lilita aizrautīgi klausījās, atglaudusi matus no ausīm. Viņa nemanīja, kā aizrit laiks — saulains, vasarīgs …

Lilita ticēja savam zvēram — mazajam, ar okeru krāsotajam vērsim. To vajadzēja tēlot mirstošu, bet tas gāja un gāja pa lī­dzenumu, nejauzdams briesmas — piepeši Lilita sāka veidot ap to lauztas svītriņas: tur šalca zāles stiebri. Tie smaržoja pēc medus un sātības, tie dāvāja dzīvību rudspalvaina- jam …

Lilita nodrebēja — viņu uzrunāja Odams, kaut ari nelabprāt: viņam vispār nevaja­dzēja sarunāties ar sievieti pirms medībām. Nē, viņa nebija kļuvusi par čaklu sievu, šī Lilita, kuru viņš tā bija kārojis! Viņa ne­sniedza klusēdama metamo šķēpu, bet sēdēja un sapņoja, stingi vērdamās savā priekšā. Odamu aizvien vairāk kaitināja šis dīkais miers un it īpaši tas, ka viņš bija spiests iz­mantot Lilitas palīdzību: viņš jau neprata ar kramu ieskrāpēt ierocī pat neko līdzīgu visvārgākajam dzīvniekam!