Lilita

Tumsā pie Lilitas atgriezās agrākais Odams: gana remdinājuši savu izsalkumu ar gaļu, viņi nespēja remdināt izsalkumu viens pēc otra tuvuma. Odams atcerējās me­dības, tās valdīja viņa apziņā, un viņš jutās lepns. Lilita teica priekšā vārdus, kad viņam lo pietrūka. Viņa uzminēja pat to, ko viņš nevarēja atcerēties, it kā pati būtu uzglū­nējusi zvēram, metusi milnu un dzirdējusi dzīvnieka pirmsnāves krācienu, kurā ska­nēja izbrīns un sāpes.

Viņi aizmiga svētlaimē. Sapņu valstība maz atšķīrās no viņu nomoda pasaules. Viņi tāpat medīja, gatavoja ēdienu, meklēja naktsguļas vietu. Nekas neizprotams neno­tika nedz īstenībā, nedz sapņos.

Viņi bija nonākuši zālainajās priekškal­nēs ar koku puduriem un tuvīno upi visra­ženākajā laikā: brieda augļi, krūmāji bija ogu pilni, dzīvnieki vadāja paaugušos ma­zuļus uz dzeršanas vietu. Tiesa, vairs nebija saldo pavasara stiebru, toties brieda miltai­nas saknes, bet zem kokiem bija saglabājies daudz pērno riekstu un zīļu. Vasara solījās būt laimīga un ar barību bagāta.

Pirmā Lilitas pirkstu kustība šķita gan­drīz neapzināta: zilgie māli mīksti stiepās un noapaļojās — kā mākonis, kura apveidus maina vējš. Lilita atmeta galvu. Viņas ska­tiens lēnām slīga lejup gar kalna korēm — māls viņas pirkstos kļuva par kalnu smaili. Taču tūlīt tā pārvērtās par koka stumbru. Tad radās mežāzis ar atpakaļ atliektiem ra­giem. Viņas skatiens vairs neklīda apkārt, tas koncentrējās pie smagnējā rumpja, sa­liektajām pakaļkājām. Tas bija dzīvā veidols, bet tik nejēdzīgs! Viņai gribējās to tūlīt iz­postīt.

Taču dzīvnieks jau kustējās, ošņāja gaisu, draudēja. .Sāni lāsmoja krāsu un muskuļu rotaļā… Piepeši viss sastinga: zvērs sa­springa, bet nepazuda, tas skrēja — un to­mēr bija nekustīgs!

Odams viņai pār plecu vērās uz valgo, plakano pinkuli, uz aso akmeni viņas no­trieptajās rokās. Līnija iezīmējās māla pikā, un Odams izbrīnījies ieraudzīja galvas, mu­guras, uz priekšu vērsto nagu kontūras; viņš taču pazina šo kvarca šķembu, ko, taisot uz­gaļus, bija aizmetis kā nevajadzīgu. Bet ta­gad atklājās, ka akmenim piemīt dīvainas spējas: tas bija notvēris vēl vienu zvēru!

Māls izžuva, zīmējums sacietēja. Odams sabozās un novērsās. Lilita nolieca galvu, viņas melno matu spārns, krizdams lejup, piesedza seju. Odams lēnām devās prom; veltīgā, sievietei nevajadzīgā nodarboša­nās — skrāpēt mālu ar akmeni — nez kā­pēc viņu aizskāra un apvainoja.

Lilita neskatījās viņam pakaļ. Viņas lūpas bija puspavērtas, nāsis trīcēja, viņa turpi­nāja ieelpot valgā māla smaržu. Viņa ne­iedrošinājās aizskart skrejošo līniju — zvērs bija dzīvs. Viņa baidījās to iztraucēt. Bei­dzot viņa atmeta galvu, lai dziļāk ievilktu elpu, un ieraudzīja aizlidojoša putna trauk­smaino siluetu — līniju, ko veidoja izstieptā galva, asais knābis un smailā aste.

Acumirklī kā dzirkstele viņā uzliesmoja visvarenības sajūta. Viņa izdzēsa skrejošā zvēra attēlu, nolīdzināja virsmu un ar to pašu akmeni, pati nezinādama kā, ar da­žām līnijām atveidoja aizlidojušā putna vei­dolu. To nevarēja nepazīt: knābis, spārni, aste… Lilita iesmējās. Odams, iedams prom, dzirdēja viņas smieklus, bet neatskatījās.

No mīkstās māla pikas, kura atkal bija zaudējusi formu, Lilita izveidoja cilvēka figūriņu. Iegrimusi domās, viņa sāka iezī­mēt seju, rokas… Gara acu priekšā stāvēja māte, kas tik tikko bija nodzīvojusi līdz div­desmit četru gadu vecumam. Visi tabundas cilvēki mira agri; viņi piedzima izturīgi, bet, ja kādreiz saslima, tad radinieki veltīgi lēja va}ējā brūcē verdošu ūdeni, caurām dienām lika slimajam elpot ugunskura dūmus, dzir­dīja ar skudrskābes uzlējumu …

Lilitas māte bija aizgājusi uz pasaules otru pusi rītausmā, kad pie debesīm vairs tikko vīdēja pēdējā zvaigzne, kas tādēļ bija nosaukta par Dienas sirdi. Mirušās ķermeni piesēja pie baļķa, kuru palaida meža upes straumē. Sievietes to pavadīja, raudādamas un izkliegdamas bēru dziesmas vārdus.

Ar nāvi reizē Mēdz atnākt vēji Un mūsu pēdas No pasaules dzēst, —

dziedāja sievietes.

Ja šādas pārmaiņas nebūtu, Liktos, ka vēl aizvien Esam mēs dzīvi.

Tādēļ arī atnāk vēji

Mūsu pēdas no pasaules dzēst.

Mātes šaurā seja, uz priekšu izvirzītais zods un pilnīgās lūpas — tās pašas uz priekšu pastieptās lūpas, kādas bija viņas meitas sejā, atgādināja iekostu augli! — šī sen mirusī mātes seja un viņas mati, kas galvvidū sadalījās divos viļņos, nekad ne­izzuda no Lilitas atmiņas. Iekritušie vaigi, augstie vaigu kauli, uz priekšu vērstais ska­tiens — dīvaini, cik daudz un cik maz no visa tā bija saņēmusi meita!

Vakaros, atcerēdamās māti, Lilita raudzī­jās zvaigznēs. Viņa nekādi nevarēja aprast ar to pārpilnību, jo bija izaugusi mežā, un pacietīgi, klusi vēroja to ritumu tā, kā iegremdē skatienu ūdens strūklās.

Odamu debesis atstāja vienaldzīgu. Pir­mās zvaigznes iedegšanās bija tikai zīme, ka drīz nakts zvēri izies medībās, bet cilvē­kam diena ir beigusies. Snaudiens lipināja ciet viņa plakstus, viņš iegrozījās ērtāk un aizmiga.

Lilita ieklausījās mīkstajos zvēru soļos, augļa Jcritienā, pūču kliedzienos.

— Uā, — viņa klusi sauca.