Lilita

Cilvēks ir bezbailīga un izturīga būtne. Cīņa par dzīvību, kas mutuļoja ap viņu, bija viņa dzimtā stihija. Tuvība vienkāršiem likumiem, kad nogalina barības dēļ, nevis aiz naida, veidoja viņa prātu atjautīgu, bet ne viltīgu. Zvēru neuzskatīja par ienaid­nieku, drīzāk tas bija līdzbiedrs, kas grūtos laikos var paglābt no bada; kad vēderi bija pilni, viņi gāja katrs savu ceļu, neaiztikdami viens otru. Pirmie totēmi droši vien radās kā pateicības zīme, nevis tādēļ, ka cilvēks vēlējās pielabināties briesmīgajiem dabas spēkiem. Toreiz cilvēki jau labi pazina ap­kārtējo pasauli. Pēc dzīvnieku pēdām viņi atrada ūdeni, līdzīgi putniem viņi ierīkojās uz naktsguļu kokos. Starp saprātīgo un ne­saprātīgo būtņu pasauli vēl nebija pārāk kra­sas atšķirības.

Jau toreiz cilvēki veidoja sabiedrību, kura mūsu priekšstatā šķiet bijusi primitīva un aizzibējusi tik ātri kā dzirkstele pelēkā rīt­ausmas miglā, taču īstenībā tā aptvēra vis­garāko vēstures laikmetu. Tikko piedzimusī cilvēce savu pirmo soli taču spēra tieši uz komunismu; toreiz tika likti pamati visiem nākotnes institūtiem, attīstījās runa un do­māšana, iezīmējās kultūras, tehnikas, medi- cīnās un mākslas pirmsākumi. Tas viss nāca par labu cilvēcei kā tādai. Nav svarīgi, ka skaitliski tā vēl bija tik neliela.

No rīta sākās negaiss. Duļķaini strauti, rībinādami akmeņus, traucās šurp no tuvīna­jiem kalniem. Viss dzīvais paslēpās, pār zemi klājās ūdeņainas debesis, mazas lietus lāses krita bieži un ātri un to šalkoņa at­gādināja sienāžu sisināšanu. Tad mākonis aizpeldēja, sāka skaidroties. Tumsa un skumjas, kas bija pārņēmušas visu dabu, šķiet, aizplūda pa spraugu debess velvē: tajā parādījās aizvien vairāk un vairāk baltu un gaišzilu plankumu. Beidzot slīps nomazgātās saules stars aizslīdēja pār no­sūnojušajiem akmeņiem, tie sāka kūpēt, vis­apkārt spīguļoja sīkas lāmas. Koki kā zvēri nopurināja ūdeni.

Lilita un Odams stāvēja pie alas izejas: jaunā pasaule bija posusies viņus sagaidīt! Viņi bija laimīgi.

Piepeši abi ieklausījās: atskanēja viegla švīkoņa. Zem koka ganījās neliels mežāžu bars, kas rakņājās nesenās vētras notrauk­tajos zaros. Tēviņa blāvais smilšbrūnais ka­žoks gandrīz saplūda ar pelēcīgo stumbru. Šķiet, mežāzis nejuta, cik smagi ir varenie, platie ragi, kas kā divi pusmēneši liecās gar skaustu, — tā galva tramīgi grozījās pa vējam, tvarstot naidīgas smakas. Mātītes un kazlēni ganījās mierīgi.

Odams sažņaudza rokā zarainu milnu — cita ieroča viņam pagaidām nebija — un ar kareivīgu kliedzienu izlēca no slēptuves.

— Uhr! Uhr!

Mežāži metas sāņus, akmeņi noderēja viņiem par patvērumu. Sākās nevienlīdzīgas skriešanās sacensības: cilvēks nepazina ap­kaimi, tāpēc dzīvnieki attālinājās.

Odams tos vajāja pacietīgi, kā visi tabun­das cilts mednieki, līdz krauklis, viedīgais putns, kas bija līdzīgs nodegulim, ar zilgu baltumu ap lepno tumšbrūno aci, staipīdams smailo spārnu, pusbalsī aprauti noķērcās virs viņa galvas, kā trallinādams kraukļu valodā: medību laiks beidzies. Sākās dien­vidus karstums.

Dodamies atpakaļceļā lejup pa nogāzi, neveiksmes saērcinātais Odams piepeši sa­stinga: trīs soļu attālumā no viņa, durstīgā, biezā zālē, atspiedis purnu pret akmeni un paslējis gaisā vienu līku, ilknim līdzīgu ragu, gulēja tveices nogurdināts mežāzis — vien­tuļnieks.

Odama muskuļu spēle atgādināja vijīgu čūsku kamolu. Viņš stiepa pirmo medījumu, ko bija pievārējis bez ciltsbrāļu palīdzības. To viņš nesa Lilitai.

Bet, kad viņa palēkdamās atskrēja pretī un viņas skaļie, atklātie smiekli, kuri Oda­mam patika kopš bērnības, gaisā trīsuļoja, kad viņa ar galvu iebadīja viņam plecā, it kā aicinādama padraiskuļoties un kopā pa- līksmot par laimīgo guvumu, — viņš sa- bozās un atkāpās. Tas, kas derēja mīlas ro­taļām, tie glāsti un vaļības, ko viņi atļāvās tumsā, nebūt nepiedienēja nopietnajam ba­rības sagādes darbam.

Raudzīdamies viņai garām, viņš piegāja pie ugunskura vietas; uguns — tas ir sie­viešu darbs. Odams sāka dīrāt āzi, it kā būtu viens pats. Kopš bērnības viņš bija re­dzējis tā darām visus medniekus, lai kādas uzslavas un cildinājumi skanētu visapkārt. Lilita stāvēja neizpratnē. Tas, ka Odams pirmo reizi atstūma viņu, vēl nelikās aiz­vainojoši. Viņa vilcinājās tikai mirkli, iekāms ķērās pie sievietes mūžsenajiem pie­nākumiem. Taču kāda daļiņa prieka bija iz­gaisusi no viņas sirds.

Todien viņi bija paēduši tā, kā vēl nekad. Viņiem piederēja viss dzīvnieks — šeit ne­bija sirmgalvju un bērnu, kuriem ciltī at­deva labākos gabalus.

Viņi paši baudīja aknas un nieru maigos taukus, izsūca smadzenes no kauliem, grauza skrimšļus. Viņi apreiba no ēdiena un, do­damies. aiz savas alas nožogojuma, atstāja ārpusē kvēlojošas ogles, kas vēl ilgi baidīja cilvēka pēdu un zemē notecējušo asiņu sma­kas pievilinātos nakts plēsoņas.