Lilita

Viņa nekur nepiedalījās un nevienu neiz­vēlējās. Pat vīrietim, kas pirmais bija iepa­zinis šo jaunavu, nebija uz viņu nekādu īpašu tiesību. Arī tad, ja nakts mistērija ne­pagāja bez sekām, par bērna tēvu uzskatīja nākamo laulāto draugu, bet nevis sacensību uzvarētāju.

Odams nebūt neizjūta nepatiku pret nā­kamo īslaicīgo sāncensi. Taču vai viņš va­rēja mierīgi gaidīt šo rituālu tagad, kad viņi ar Lilitu bija pārkāpuši aizliegumu un slepenībā nogrēkojušies pret cilti? Viņu šausmināja smagais sods, kas pēc ierašas gaida Lilitu. Glābiņš bija tikai viens: tieši viņam vajadzēja pārspēt visus un iekļūt būdā. Tāpat kā vēlāk Lilitas vīrs būs tikai viņš un neviens cits!

No līdzenuma Odams atgriezās ar medī­jumu. Aža asais rags gan pārplēsa viņam muskuļus, bet brūcē iekaisīja pelnus, un ta­gad Odams, kas pēc asiņu zaudējuma jutās mazliet slābans, bija garā pacilāts, gandrīz kā apskurbis — varoņdarbs vienmēr dod cilvēkam neizsmeļama spēka sajūtu! Viņš pirmoreiz bija atgriezies apmetnē nevis kopā ar medniekiem, bet gan to vidū. Odams tūlīt devās meklēt savu māti — nevis tādēļ, ka justu īpašu tuvību ar viņu, bet tādēļ, ka tieši sievietes glabāja cilts radniecības saišu tīrību un zināja visus smalkos radu rakstus.

Māte sēdēja uz smilšu pauguriņa un no kārkla lūkiem pina divkāršas virves tīkliem. Ar to nodarbojās visas sievietes vaļas brī­žos; tīklu vajadzēja ļoti daudz, tie ātri plīsa: sieksta vai liela zivs viegli izrāva caurumus.

Ieraudzījusi Odamu, māte darbu nepār­trauca, tikai saknieba jau mazliet iekritušo muti, gaidīdama, ko viņš teiks. Gadu gaitā viņas seja bija izkaltusi, kopā saaugušo uz­acu dēļ tās izteiksme šķita drūma un daž­kārt pat mežonīga.

Odams uz pauguriņa nolika aknu gabalu, kas pienācās veiksmīgam medniekam. Māte laipni pieņēma velti. Viņa nebrīnījās, ka dēls ir pieaudzis un domā par precēšanos. Sākās visu piemēroto meiteņu uzskaite. Li­litas vārdu māte nenosauca. Sākumā Odams domāja, ka tā ir vecuma aizmāršība, un ba­žīgi pārtrauca — nē, viņš negribot kļūt kā­das meitenes vīrs nekavējoties, viņš esot gatavs pagaidīt, kamēr paaugsies… Viņš nosauca vairākas Lilitas vienaudzes. Un at­kal viņas vārds, kas Odamam apdedzināja aukslējas un sastindzināja asinis dzīslās, mātei paslīdēja garām neievērots. Pamatīgi, ar sievietēm piemītošo saprecināšanas kāri, viņa turpināja pārcilāt citu jaunavu labās īpa­šības. Odams nepacietībā dīdījās. Un tad viņu ķēra trieciens, kura nepielūdzamību to­brīd nemaz nevarēja aptvert visā pilnībā: viņa laulības ar Lilitu nav iespējamas! Viņi piederēja pie viena radnieciska nozarojuma.

Viņš vēl kādu laiku klausījās mātes va­lodās, tad piecēlās un aizgāja, kā nastu aiz- nesdams uz muguras viņas caururbjošo skatienu.

Atteikties no sievietes, kad sapņos viņš bija nodzīvojis kopā ar viņu veselus laimes gadus? Kad ikviens sapnis beidzās ar viņu laimīgās savienošanās mirkli — vai tas kādreiz bija izdevies vīrietim pirms vai pēc Odama?!

Vairākas dienas viņš staigāja, drūmi klu­sēdams. Tāds stāvoklis iestājas pirms ak­tīvas rīcības vai arī galīgi nokauj gribas spēku. No Odama miermīlīgā rakstura, kam nepiemita dumpības tieksmes, drīzāk varēja sagaidīt pēdējo, un droši vien galu galā tā arī būtu noticis, ja nebūtu pašas Lilitas.

Viņu bija pārņēmušas nākotnes alkas. Viņa tiecās pēc Odama, it kā viņš būtu magnēts: viņa pieskāriens kvēloja atmiņā kā lapsenes dzēlums. Visas bailes un atbrīvo­šanās no tām, kas viņu bija tā satricināju­šas, pārkāpjot aizliegumu, lika tieši Odama klātbūtni saistīt ar iekšējo spēku pārpilnību. Lilitai likās, ka, piederēdama Odamam, viņa beidzot iegūtu mieru.

Lilita bija pārvērtusies ne tikai iekšēji, bet arī ārēji, un visi to bija ievērojuši. Melnie mati, kurus viņa vairs neiezieda ar māliem un taukiem, tagad plivinājās kā putna spārni, un, kad viņa gāja garām, visi rau­dzījās viņā ar mulsu satraukumu, it kā viņa tiešām nupat nupat varētu pacelties gaisā un aizlidot.

Lilitas, šīs pusaudzes skaistums valdzi­nāja daudzus. Vīrieši noraudzījās viņai pa­kaļ, viņa tos saviļņoja sapņos. Cilts vecākie jau zīmīgi saskatījās aiz viņas muguras. Beidzot viņi nolēma, ka Lilitas uzņemšana pieaugušo kārtā notiks trešajā dienā pēc iz­nākšanas no meža.

Lilita ar strauji pukstošu sirdi sēdēja bū­das tumsā, cenzdamās pa spraugu saskatīt, kam uzsmaida laime. Taču sievietes bija viņu ielenkušas pārāk ciešā lokā. Dažreiz viņas tikai izkliedza uzbrucēju vārdus.

Starp sāncenšiem sevišķi izcēlās Tas, kas pirmais izgāja no meža — viņš nebija kļū­dījies, tagad viņu tā sauca. Ak, kā viņš bija pārvērties kopš tā laika! Viņa skatiens bija auksts kā saules nesasildīts melns akmens. Viņš bija krietni vecāks un spēcīgāks par Odamu — neatlaidība, ar kuru viņš tiecās uz būdu, Odamam lika sakoncentrēt visu savu izveicību.

Sievietes, kas sākumā bija tikai smēju- šās, atgrūžot daudzos tīkotājus, tagad ne­viļus pakļāvās šo divu azartam: stiprās ro­kas sita atvēzeniski, aizvien biežāk pazibēja jauni zilumi, parādījās pirmās asins lā­ses…