Lilita

Kādu laikmetu tumsā bija radies šis pa­radums — sargāt sievieti no vīrieša? Pat tabundas senmātēm vairs nedraudēja pāri­darījums; viņas bija līdztiesīgas, cik vien tas bija iespējams cilts nabadzīgajā, trūcī­gajā dzīvē.

Jau sen neviena meitene nebija saistījusi tik daudz uzmanības kā Lilita. Vai viņa bija skaista? Skaistuma jēdziens laika gaitā mai­nās. Tabundas cilts vīrieši, gribēdami pateikt savām sievietēm ko patīkamu, sacīja: tavi pleci ir plati un krūtis lielas.

Cilts vecākie ar bažām vēroja cīņas gaitu: saniknojušies vīri varēja nopietni ievainot viens otru. Tiesa, tie gan bija pirmie svētki, kopš viņi bija iznākuši no meža. Viņu priekšā tagad gulēja stepe un pauguru virkne, no kurienes vienmēr varēja pārlaist skatienu apkārtnei, viegli ieraudzīt medī­jumu, gūt skaidru priekšstatu par apvidu. Apmetni viņi bija iekārtojuši mežmalā; ap viņiem vēsmoja priekškaļņu veselīgais gaiss, bet blakus, atstātajos mežos, purvainos eze­ros pārpilnībā auga ēdamas saknes; nepa­zīstamo stepes zāļu saknes pagaidām lie­toja piesardzīgi.

Kā gan nenosvinēt ilgi gaidīto iznākšanu no meža reizē ar tādas meitenes kā Lilitas pilngadību? Tāpēc cilts vecākie neiejaucās, bet piekrītoši klanīja galvas, lepodamies ar tabundas sievietēm, kuras var iegūt tikai ar tādām pūlēm.

Pēc spēles noteikumiem vīrieši nedrīk­stēja sist pretī; viņi drīkstēja lauzties caur sieviešu loku tikai ar sava ķermeņa sma­gumu.

Sievietes pamanīja, cik mērķtiecīgs ir Tas, kas pirmais izgāja no meža, — un viņu sie­na sakļāvās vēl ciešāk. Viņa paša sieva sita viņam, pārmaiņus kliedzot greizsirdībā un žēlumā. Neskaidri atcerēdamās, ka par viņu pašu vīrs nebija cīnījies tik nikni, viņa to­mēr bija uzbudināta un jautra tāpat kā pā­rējie: tā bija sena paraša — jauna sieviete ienāca ciltī.

Odamu drīz atvirzīja no cīņas centra. Sān­censis nepielūdzami, kā taranēdams, atkal un atkal metās zem sitienu krusas, pārrau­dams būdas aizstāvju ķēdi. Pārējie negribot atkāpās, vērodami šo divcīņu. Odamam ne­spēkā nolaidās rokas. Taču viņš stāvēja ne­kustīgi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai vairs nesaistītu uzmanību, un tad izmisīgā, zibeņātrā lēcienā metās zem kājām tām, kas stāvēja nosāņus, sadauzīdams sev krūtis un seju pret koku saknēm …

Atskanēja vienprātīgs apjukuma un īgnuma sauciens: viņu vēl varēja atraut at­pakaļ no pašas būdas ieejas, tomēr cilts ve­cākie, ieraudzījuši, ka Lilita pastiepj roku, iesita pa bungām, pavēstot, ka rituāls bei­dzies.

Arī sāncensi no Lilitas bija šķīris tikai pussolis! Viņš uzmeta Odamam tumšu, le­dainu, naida pilnu skatienu, bet tūlīt ar mākslotiem smiekliem novērsās. Sieva, ga­tava visu piedot, uzlika roku uz viņa asiņo­jošā pleca, un abi kopā attālinājās. Drīz noklusa arī pārējie. Saule norietēja, iedegās svētku ugunskuri, bija gaidāms bagātīgs mielasts. Nevienam vairs nebija daļas gar Odamu un Lilitu.

Kādu laiku būdā bija dzirdama tikai jau­nekļa smagā, saraustītā elpa. Viņš saskatīja kaktā kaut ko tumšu, tā, protams, bija Li­lita. Bet viņa nepavirzījās uz Odama pusi.

— Runā, — viņš nočukstēja, aplaizīdams sadauzītās lūpas. — Kad es dzirdu tavu balsi iztālēm, tā smaržo kā zars ar ziediem.

Ja tu pievērsies man, tā pieriest ar augļu sulu.

Viņš to sacīja tādēļ, ka rīkle bija izkal­tusi. Odama runa bija vienkārša un priekš­metiska, tāpat kā pati doma.

Lilita saprata un klusēdama pasniedza iz­dobtu trauku. Odams nevarēja vien atrau­ties no tā. Viņa acis bija apradušas ar tumsu, viņš jau varēja atšķirt neskaidru plankumu — Lilitas seju un melnos matus, melnākus par nakti. Kad slāpes bija rem­dētas, viņā atkal sarosījās nomācoša doma: šī nakts taču būs vienīgā viņu dzīvē! Jau nākamais rīts izšķirs viņus ar Lilitu uz visiem laikiem. Odamam mīlestība nozīmēja tikai vienu: viņš steidzās dabūt to, ko gri­bēja. Daudzējādā ziņā viņa prāts vēl bija dzīvnieka prāts, viņš pilnīgi ļāvās instin­ktiem, spriešanas spējas tik tikko modās. Odams pastiepa roku uz meitenes pusi, gri­bēdams piekļaut viņu, bet viņa izvairījās.

—   Man ir tikai viena sirds, — viņa ne­skanīgi teica. — Lai arī tev nav divu.

Tas nozīmēja: nemelo, neslēp, neizliecies.

—  Tu zini? — Odams nomurmināja vārgā balsī.

—   Jā, — Lilita atbildēja.

Piepeši viņa sāka raudāt — nevis tā, kā šņukst bērni, — viņas raudās bija kaut kas no zvēra niknā brēciena. Odamam tūlīt aiz­mirsās īslaicīgie gaidāmās nakts prieki. Viņš juta, ka, zaudēdams Lilitu, zaudē visu. Viņa domas drudžaini šaudījās.

—   Lilita, — viņš iesaucās, saņemdams viņu aiz rokas. — Diviem gars ir spēcīgāks nekā vienam!

Tā bija parastā uzmundrinājuma for­mula — viņš taču vēl nezināja, ko darīt. Taču Lilita bija viņu sapratusi citādi.

—   Jā, divu gars ir ļoti spēcīgs, — viņa apstiprināja, un tumsā bija redzams, kā viņas acis mežonīgi iekvēlojās. — Kad vī­rietis un sieviete grib viens otru, viņus ne­drīkst šķirt. Mēs aiziesim no cilts.

So lēmumu Lilita pieņēma pēkšņi. Taču tajā pašā brīdī viss viņā it kā nocietinājās, viņa kjuva nelokāma.