Logs uz bezgalību

— Šaubos, — Estergoms novilka caur zobiem, šaurās lūpas zobgalīgi sarāvis. — Šis uzdevums pat man ir ārkārtīgi grūts. Domāju, ka tuvākajā nākotnē neviens cits bez manis viņam nevarēs palīdzēt.

— Tu tomēr esi neparasti kautrīgs… — Valons nespēja liegt sev to prieku iedzelt.

— Esmu reālists, nekas vairāk … — Estergoms nicīgi pavīpsnāja.

— Tātad tu atsakies? — Valona balss skanēja gandrīz pieglaimīgi.

— Debesis manas liecinieces — es gribētu, es gribētu atteikties… — Estergoms gandrīz kliedza, noknikšķi- nāja sakrampētos pirkstus, piespieda rokas pie krūtīm un nodūra galvu. — Es gribētu, — acu nepaceldams, viņš čukstus atkārtoja, — un es esmu brīdinājis … Taču beigu beigās — kas gan es tāds esmu … Jums, šef, protams, ir taisnība. Ja to nedarīšu es, darīs cits … Ja ne šodien, tad pēc gada, pēc pieciem gadiem, pēc simt gadiem… Tik un tā šis logs agrāk vai vēlāk atvērsies. Vai gan ir tik svarīgi, kurš būs tas, kas to atvērs.. Rīkošos tā, kā jūs gribat, šef, — viņš piebilda, pēkšņi nomierinājies.

— Tā jau es domāju! — Fransuā Valons pamāja ar galvu, vēl aizvien pārsteigts par to, kādas sāpes bija izskanējušas viņa inženiera vārdos. — Rīt palūgšu jūs tikties ar profesoru Satajanu un visu galīgi norunāt, — Valons turpināja pēc īsa klusuma brīža. — Jūs mani informēsiet. Bet, ja būs nepieciešams, mēs vienmēr varēsim atteikties viņam palīdzēt. Turklāt — ia piedraudēsim, ka viņš tiks atmaskots … Manuprāt, 2ak, mums ir visas priekšrocības.

— Iespējams, šef, — Estergoms dzedri atbildēja un atsveicinājās.

Bija aizritējuši vairāki mēneši. Aparatūras pilnveidošana profesora Satajanas klīnikai ārkārtīgi gausi virzījās uz priekšu. Tādās domās bija vismaz pats profesors. Laipni, bet kategoriski viņš citu pēc cita noraidīja Estergoma piedāvātos modeļus. Kādas tikšanās beigās, kad Satajana pavēstīja, ka viņu neapmierina kārtējais modelis, inženieris pārskaitās.

— Profesor, man ir apnicis spēlēt slēpšanos, — viņš paziņoja. — Bija runa par videomagnētiskās filmēšanas ātruma palielināšanu. Vai tā. nebija?

Satajana pasmaidīja un pamāja.

— Lieliski! — Estergoms turpināja. — Pēdējos mēnešos manā laboratorijā konstruētā aparatūra dod iespēju četrdesmit vai piecdesmit reižu palielināt šo ātrumu.

— Tas ir par maz, — Satajana smaidīdams aizrādīja.

— Tādā gadījumā man jāpiedalās jūsu … eksperimentos, — Estergoms noteikti paziņoja. — Varbūt tad es sapratīšu, ko no manis grib.

— Vēl lielāku ātrumu, Citu neko.

— Kādu tad?

— To es nezinu.

— Man jāpiedalās eksperimentos, — Estergoms stingri noteica. — Citādi es atsakos turpināt darbu un jau šodien to paziņošu šefam.

— Papūlieties palielināt uzņemšanas ātrumu vēl… desmit reizes.

— Profesor, jūs jokojat!

— Kaut vai piecas!

— Man jāzina, kas jums iznāk ar pašreiz sasniegto ātrumu.

— Gandrīz nekas tāds, kas mani interesētu.

— Man jāredz pašam. Tikai tad es varbūt kaut ko izdomāšu.

Satajana vairs nesmaidīja.

— Vai jūs zināt, ar kādu materiālu es patlaban strādāju? — viņš jautāja, uzmezdams pētošu skatienu savam sarunu biedram.

— Jā, — Estergoms atbildēja. — Jūs pašreiz strādājat ar trakajiem, bet gribētu strādāt ar normāliem cilvēkiem, tas ir, ar vairāk vai mazāk normāliem.

— Tieši tā! — Satajanas sejā atkal parādījās smaids.

— Bet jūs jau esat mēģinājis eksperimentēt ar normā

liem cilvēkiem, vai ne?… Izmantodams to aparatūru, kuru jums pēdējos mēnešos sagatavoju.

— Nē …

— Ja, profesor! Un man jāpiedalās vienā tādā eksperimentā. Tas ir jūsu paša interesēs.

— Tas nav iespējams.

— Tādā gadījumā es pārtraucu darbu.

— Jūs to nepārtrauksiet!

— Pārtraukšu, un, ticiet man, neatradīsies tāds spēks, kas piespiestu mani rīkoties citādi…

Satajana vērīgi palūkojās uz inženieri.

— Labs ir, — pēkšņi viņš pavisam vienkārši sacīja. — Lai notiek pēc jūsu prāta. Centīšos jums visu paskaidrot, izmantojot… dzīvu materiālu. Tas, protams, būs viens no … manas klīnikas pacientiem. Kas attiecas uz eksperimentiem ar vairāk vai mazāk normāliem cilvēkiem.. Ceru, ka jūs, mīļais Estergoma kungs, sapratīsiet, kādēļ es negribētu palielināt to personu skaitu, kuriem būtu sakars ar tāda veida pētījumiem.

— Nav nekā vienkāršāka, jāizdzēš tikai ieraksts.

— Protams, protams… Tātad — ja jūs rītvakar būtu brīvs.. varbūt desmitos?

— Esmu brīvs.

— Lieliski! Gaidīšu jūs klīnikā.

* * *

Kad Estergoms ieradās profesora Satajanas psihiatriskajā klīnikā, patoloģiskās neiroloģijas laboratorijā viss bija eksperimentam sagatavots..