Logs uz bezgalību

— Valona kungs, jūs gribat teikt, ka jums nav skaidrs materiālu iegūšanas avots… Filma, kura nupat šeit tika demonstrēta, ir kāda cilvēka … smadzeņu biostrāvu videoieraksts. Tas ir loti slims cilvēks. Viņš sen atrodas manā klīnikā ārstu uzraudzībā. Pirms dažiem gadiem sajucis prātā … Parastā ģimenes traģēdija. Kopš tā laika viņš atrodas pie manis. Diezgan interesants gadījums. Personības divējādošanās, pareizāk sakot, «trejādošanās». Mēs mēģinājām viņam palīdzēt, izmantodami augstfrekvences strāvu, un negaidot ieguvām izteiktus viņa paša biostrāvu videosignālus. Tos izdevās ierakstīt, un jūs tos redzējāt.

— Bet… tas taču nepavisam neizskatās pēc ārprātīgā murgiem. Tas ir briesmīgi, taču tur ir kāda loģika, jēga …

— Valona kungs, tā bija tikai viņa «es» vienas puses ierakstu daļa. Vienas no trim. Katra viņa «es» personība vispārpieņemtajā izpratnē ir gluži normāla. Par neprātu tiek uztverti sakarību traucējumi kompleksā, kas nosaka zināma cilvēka personību, vai arī, personībai divējādo- joties, haotiskais sajaukums savstarpējās sakarībās dažādos kompleksos. Tas viss gan ir pārāk sarežģīti, lai to īsi paskaidrotu …

Jau agrāk izdevās iegūt atsevišķus smadzeņu videosig- nālus ne tikai no slimiem, bet ari no veseliem cilvēkiem. Tie bija īsi uzliesmojumi, savā ziņā kaut kādas nepārtrauktas, taču neatšifrējamas filmas nejauši kadri. Acīmredzot viss atkarīgs no milzīgās modulāciju frekvences. Normālām smadzenēm tā ir sevišķi liela. Ja cilvēks saslimis, frekvence tiek bremzēta, tā ka ir vieglāk fiksēt videosignālus. Turklāt palielinās to precizitāte, it īpaši tām savstarpējām sakarībām, kas vistiešāk ietekmējušas saslimšanu.

— Vārdu sakot, profesor, jūs man piedāvājat par materiālu kino un televīzijas filmām jūsu pacientu murgu vīzijas.

— Ne nu gluži… Tikai kā pirmo soli, Valona kungs … Pirmo izmēģinājumu… Ja Zakam Estergomam izdosies pilnveidot aparatūru — un es ceru, ka viņš to izdarīs, — mēs varēsim iegūt jebkura, patiesībā ikviena cilvēka smadzeņu videosignālu nepārtrauktus ierakstus. Tad jūs atklāsiet miljoniem kinoskatītāju cilvēka īsto iekšējo pasauli — patiesu, neatkārtojamu, briesrņīgu …

— Bet vai katrs gribēs atklāt savu iekšējo pasauli? Es domāju — vai normāli, brīvi cilvēki gribēs to darīt?

— Mīļais Valona kungs, jums nudien nav pamata raizēties. Jebkuros apstākļos piedāvājums pārsniegs pieprasījumu. Cilvēki, kuri par katru cenu vēlas nopelnīt: prostitūtas, noziedznieki, sabiedrības visdažādākās padibenes.. Neaizmirstiet, ka ikvienam no viņiem ir neatkārtojama iekšējā pasaule un nekad nekādā veidā neviena mākslas nozare pasaulē nav to līdz galam atklājusi. Bet jūs, Valona kungs, ar savām filmām to izdarīsiet. Jūs parādīsiet ļaudīm īsto cilvēku — bez grima, bez noslēpumiem, bez jebkādas iekšējas cenzūras …

— Vai jūs domājat, ka man atļaus demonstrēt šādas filmas?

— Viss būs atkarīgs no jūsu montāžistu spējām… Bez šaubām, nāksies stingrāk ierobežot skatītāju vecumu. Taču tie ir sīkumi.

— Bet ētika, morāle? Neaizmirstiet, ka esmu katolis.

— Valona kungs, tas tomēr netraucē jūs būt kinorūp- niekam. Vai tad deviņas desmitdaļas jūsu studiju produkcijas nav pretrunā ar to, ko jūs saucat par morāli un ētiku? Būtībā nekas jau nemainīsies. Vienīgi vairāk vai mazāk veiksmīgu falsifikāciju vietā jūs tirgosieties ar oriģināliem. Turklāt oriģināli būs nebeidzami daudzveidīgi. Neviens nevarēs jums pārmest štampus, atkārtošanos …

Profesors Satajana apklusa. Fransuā Valons, cietās, sirmās ūsas kodidams, pētoši vērās sarunu biedrā. Satajanas sejā bija sastindzis pieklājīgs smaids.

«Šķiet, viņš ir pārāk slavens zinātnieks, lai viņu varētu turēt aizdomās par krāpšanu,» Valons prātoja. «Taču — no otras puses …»

— Kā es sapratu, profesor, — viņš ierunājās, — šim jūsu atklājumam var būt nozīme ne tikai… televīzijā un kino, vai tā nav?

— Bez šaubām, — Satajana sāka māt ar galvu. — Tas ļoti interesē zinātni un visas tās nozares, kuras velta nopietnu uzmanību cilvēkam pašam par sevi, piemēram, policiju, baznīcu, izlūkošanas dienestu, armiju.. Iedomājieties, cik vienkārši būtu nopratināt noziedzniekus, spiegus, karagūstekņus. Nemaz nerunāšu par pilsoņu lojalitātes kontroli. Smadzeņu videosignāli taču ir pilnīgi «objektīvi», ja varētu izmantot šo terminu.

— Vai tad cilvēks nespēj tos kaut kādā veidā pārvaldīt?

— Nē, jo tie galvenokārt ir saistīti ar zemapziņu. Lai ierakstītu videosignālus, cilvēks tikai jāiemidzina. Mēģināju ierakstīt videosignālus arī nomodā esošam pacientam, taču iznāk dubults ieraksts, un nervu šūnu dziļumā kodēto informāciju noslāpē informācija, kuras atdevi cilvēks spēj apzināti pārvaldīt. No stipras gribas cilvēkiem vispār neizdodas iegūt zemapziņā kodēto informāciju, ja vien nelieto speciālus līdzekļus.

— Sakiet, profesor, — vai jūs neesat mēģinājis griezties kara resorā?

Pirmo reizi visas sarunas laikā Satajana novērsa skatienu.