Logs uz bezgalību

— Bet šie jau vairs nevar strādāt, — meitene skumji sacīja, norādīdama uz veselu grupu kiberu, kuri sēr- dienīgi bija saspiedušies kaktiņā. — Viņi ir gaužām veci. Viņus noregulējis mans vecvectēvs. Pēc tam viņi sabojājušies. Ja palaiž, piemēram, šo te — vislielāko, viņš mazliet paskrien, palēkā, apmetas otrādi un tirina kājeles-gaisā. Bet viņš-prata remontēt celiņus, notīrīja veco krāsu no sienām un pārkrāsoja no jauna. Viņš vēl daudz ko prata… Tagad toties neviens no mūsu audzinātājiem neprot viņu pašu salabot. Mans vecvectēvs būtu mācējis, bet viņš… — Ksanta smagi nopūtās un apklusa.

— Tātad tavs vecvectēvs šeit strādāja?

— Jā, viņš bija rezervāta pārvaldnieks, tāpat kā jūs tagad … Taču dakteris viņu pavasarī aizsūtīja uz Maskavu ārstēties. Vecvectēvs vairs neatgriezās. Mamma teica, ka viņš no Maskavas atkal aizlidojis uz Aleutu salām, bet viņa negribēja sacīt, kad viņš pārbrauks. Ar viņu nevar arī parunāties pa videotelefonu… Es domāju, ka mans vecvectēvs gluži vienkārši ir nomiris. — Ksanta skumji nodūra acis.

— Kas tev nāk prātā! — es iebilda. — Tagad cilvēki dzīvo ilgi. Vecvectēvs vēl atbrauks. Paies pāris gadiņu — un viņš atgriezīsies. Gan tu redzēsi…

— Es nezinu, — Ksanta klusu nočukstēja. — Pieaugušie taču mums nesaka vienmēr taisnību… Bet mēs jau neesam vairs mazi. Mēs daudz ko saprotam labāk, nekā viņiem šķiet. Tā jau bijis tikai vecos laikos, kad bērni ilgi palikuši bērni.. Pēc gada visa mūsu klase brauksim prom no Sudrabotā Gulbja. Mūs aizvedīs tālu uz rietumiem Tjanšana kalnu pakājē. Mēs tur dzīvosim un turpināsim mācības, līdz pabeigsim vispārējo skolu. Bet uz šejieni atbrauks jauna mazo grupa.

— Tātad šeit pie jums, Sudrabotajā Gulbī, ir tikai pirmās kārtas skola?

— Jā, pirmās četras klases. Mēs ar Māru pašreiz esam visvecākajā. Otru kārtu turpināsim Vidusāzijā.

— Vai jums nebūs žēl šķirties no Sudrabotā Gulbja?

— Saprotams, ka žēl. Taču tur, kur mēs brauksim, arī būs ļoti interesanti. Cilvēks nedrīkst palikt visu laiku vienā vietā.

— Tev, Ksanta, ir taisnība. Es jau tāpat… Strādāju Antarktīdā, pēc tam Grenlandē, bet tagad …

— Es zinu, — meitene pačukstēja. — Mums jau audzinātāja pateica. Mēs ļoti lepojamies, ka būsim šeit kopā ar jums. Jūs mums pastāstīsiet, ko esat redzējis un ko zināt. Vai ne?

— Pastāstīšu, ja jūs interesēs.

— Ai, tas mūs ļoti interesē!

Atskanēja viegli soļi. Stiklotajā namiņā lēnām ienāca Buks. Viņš saudzīgi nesa zobos man jau pazīstamo no- šmurgāto kiberu. Buks turēja kiberu aiz ādas apkakles, ar visu savu izskatu pauzdams neslēptu riebumu. Kibers vārgi kustināja ķepiņas. No viņa garā deguna pa spraugu kā divi strauti tecēja dzidra eļļa. Buks nolika kiberu mums pie kājām, pats notupās blakus un cītīgi vēroja gan mani un Ksantu, gan kiberu. Uz kiberu viņš raudzījās ar acīm redzamu nelabvēlību.

— Vai, vai, — Ksanta skumji novilka. — Ari šis ir gaužām savārdzis. Buks atnes vienīgi tos, kuri nevar strādāt…

Nez no kurienes atčāpoja Foma, apsēdās mums blakus un, tāpat kā mēs, sāka blenzt uz guļošo kiberu.

Kibera iesarkanās ačeles ik pa brīdim pamirgoja un nodzisa. Viņam laikam bija pavisam slikti.

Izņēmu no kabatas brilles vecmodīgā raga ietvarā — tagad tādas neviens vairs nenēsā — un pīpi. Uzstutēju brilles uz deguna, piebāzu pīpi ar smaržīgu tabaku un aizsmēķēju. Ievilcis pāris dūmu, parāvu augstāk vējjakas piedurknes.

— Paskatīsimies, kas tad viņam lēcies, — teicu Ksan- tai. — Dod šurp instrumentus, būsi man palīdze. Tūdaļ iemācīšu tev, kā ārstēt kiberiem iesnas.

Ksanta smiedamās aizskrēja. Viņas smiekli skanēja kā sudraba zvārgulītis.

Īstenībā izrādījās, ka viss ir sasodīti vienkārši…

— Darbs gan ir trakoti laba būšana, — teicu saviem jaunajiem draugiem.

Foma pamāja ar pinkaino galvu un apmierināts kaut ko norūca. Būks neatbildēja. Taču pēc viņa skatiena sapratu, ka viņš man pilnīgi piekrīt.

Bet kibers gulēja stiklotajā mājiņā uz grīdas un raudzījās uz mums cerību pilnām acīm.

LOGS UZ BEZGALĪBU

— Profesor, kā jums izdevās uzņemt šo filmu? Daudzi kadri šķiet tik dabiski.. Tādu ilūziju rada kaut vai tā baismīgā aina, kad nakts briesmonis aprij mazo mežoni…

Profesors Satajana nolieca galvu un pieklājīgi pasmaidīja.

— Valona kungs, jūsu jautājums skanēja kā glaimojošs kompliments. Tomēr esmu spiests mazliet precizēt. Tas viss patiešām ir dabiski, kā jums labpatikās izteikties. Nav nekādu.. ē.. ē … triku. Viss tieši tā bija.

— Bet tas taču nav iespējams!

— Piedodiet! Centīšos jūs pārliecināt, ka ir iespējams. Neslēpšu arī to, ka ceru uz jūsu palīdzību.

— Ko jūs vēlētos? Reklamēt filmu?

Satajana nevērīgi atmeta ar mazo, tuklo roku.

— Ai nē, pagaidām nedomāju darīt to zināmu atklātībai …

— Velti! Filmai varētu būt pārsteidzoši panākumi. Tā atnestu slavu un naudu.

— Pateicos. Taču runa būs nar ko citu. Pavisam par ko citu. Man ir nepieciešams izdarīt aparatūrā dažus kon

struktīvus labojumus. Es runāju par videomagnētisko ierakstu aparatūru. Nepieciešams sasniegt ļoti lielu ātrumu …

— Tā nav problēma.

— Man tā diemžēl ir problēma. Ierakstiem nepieciešams ārkārtīgi liels ātrums.

— Piemēram?