Logs uz bezgalību

Ksanta man ilgi stāstīja Paužetas ģeotermālās elektrostacijas vēsturi, stāstīja par slavas pilno, gandrīz gadsimtu ilgo lielo, īsto darbu, bet es domāju, cik mānīgs gan ir pirmais iespaids. Iekams nebiju ticies ar Ksantu, kad klaiņāju te viens pats, redzēju tikai taigā pamestu ciemu, nošķiebušos stabu un izsistos stiklus virs dispečeru ēkas durvīm, tomēr izrādās, ka šeit rit sava dzīve — vajadzīga, svarīga dzīve… Protams, viss, kas šeit apkārt, — tas jau ir gabaliņš no vēstures. Bet vai tad vēsture nepalīdz celt nākotni? Patlaban mēs smeļamies elektroenerģiju no milzīgiem termoelementiem, kas nolaisti visdziļākajos urbumos, mēs esam iemācījušies regulēt vulkānus, esam padarījuši tos par nekaitīgām lāpām, ko iededzam vienīgi lielos svētkos … Visu to sasniegt mums palīdzēja arī Paužeta, šī elektrostacija, siltumenerģija, ko dod Kambalas vulkāns, kurš uzticīgi veselu mūžību kalpojis cilvēcei.

«Mēs būsim laimīgi vienīgi tad, kad apzināsimies savu kaut vai vispieticīgāko nozīmi.» To sacījis viens no vislieliskākajiem pagājušā gadsimta cilvēkiem — aviācijas pionieris tās attīstības rītausmā, dzejnieks un filozofs. Man ir simt divdesmit gadu, bet es ilgojos vēl nedaudz cilvēciskas laimes… Kādēļ lai nepamēģinātu to atrast šeit? Šķiet, es varētu būt te noderīgs… Jā, esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu šeit vajadzīgs.

— Tēvoci Filip, tā nu gan nav labi, — pēkšņi izdzirdēju Ksantas balsi. — Jau piecas minūtes klusītēm skaitu jums dzejoļus par visvisādām muļķībām, bet jūs tikai mājat ar galvu un sakāt, ka viss esot pareizi. «Noskuj zilonis sev ūsas…», un jūs sakāt: «Bez šaubām,» — bet zilonim jau ūsu nav. . Pēc tam kad nolasīju, ka «vēži uz Vēža zvaigznāju lido…» — jūs teicāt: «Lieliski, tā mēs izdarīsim.» — Viņas balss nodrebēja un aiztrūka. — Tēvoci Filip, kādēļ jūs tā sakāt?

Briesmīgi apmulsis, rokas vien noplātīju.

— Piedod, Ksanta! Es mazliet aizsapņojos. Veciem cilvēkiem tā gadās…

— Jūs taču nepavisam neesat vecs, — Ksanta iebilda, uz mani neskatīdamās. — Jums nevar būt vairāk par astoņdesmit gadiem.

— Ek, meitiņ, ja man tagad būtu astoņdesmit! Bet tam jau nav nozīmes. Gribu tev ko pajautāt. Tas ir ļoti grūts jautājums. Saki man — kas, pēc tavām domām, cilvēkam ir pats galvenais?

— Tas taču pavisam vienkārši! — Ksanta pasmaidīja. — Cilvēkam pats galvenais — lai viņš būtu laimīgs. Un tādēļ viņam tikai jādara laimīgi citi.

— Hm… Tev laikam būs taisnība, tas patiešām ir vienkārši. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka viss uz pasaules ir tik vienkārši… Ko mēs tagad darīsim?

— Tagad mums jāizlaiž kiberi. Viņiem droši vien apnicis tupēt ieslēgtiem. Jāķeras pie darba.

Mēs iegājām zemā, stiklotā namiņā, kas atgādināja siltumnīcu. Tur rindās stāvēja smieklīgi pundurīši kiberi — vesels darbarūķu vads, kam bija jārūpējas par kārtību energocentrāles ciema teritorijā.

Ksanta sasveicinājās ar tiem kā ar seniem paziņām. Pēc kārtas visus iedarbinādama, viņa vienam uzsita pa spīdošo, niķelēto plecu, otram paglaudīja noslīpēto ol- veida galvu, trešajam kaut ko pačukstēja skaņu uztvērēja atverē. Kiberir sakustējās, nepacietīgi pamīņājās uz mazajām kājelēm, izstaipīja grābekļiem līdzīgās mehāniskās rokas un lietišķi aizsteidzās savās acīmredzot labi zināmajās gaitās. Buks, sēdēdams pie stiklotās mājeles durvīm, kritiski aplūkoja ikvienu izskrējušo kiberu, it kā pārbaudīdams, vai tais ir kārtībā un gatavs izpildīt uzdevumu.

— Bet tu, maziņais, ej saslauki sausās lapas, — Ksanta teica kādam kiberam, — celiņi pavisam nobiruši. Naktī bija stipra vētra. Tagad jau ar katru dienu būs arvien vairāk kritušo lapu. Tu iesi mājiņās noslaucīt putekļus, — viņa uzdeva citam. — Kārtīgi iztīri! Tēvocis Filips visu vēlāk pārbaudīs… Vispār gan viņi zina, kas jādara, — Ksanta sacīja, pagriezdamās pret mani. — Visi jau ir noregulēti… Es ar viņiem tāpat vien parunājos, lai viņiem būtu jautrāk… Naktī vieni paši te garlaikojas. Darba jau tagad pavisam maz. Kad nav ko darīt, vienmēr ir ļoti garlaicīgi, vai ne, tēvoci Filip?

Es pamāju.

— Ai, tev, mazulīt, atkal ir iesnas, — Ksanta teica nākamajam kiberam. — Redzat, tēvoci Filip, šis mazulis pārbauda visas caurules un krānus. Viņam katru dienu ir milzum daudz darba. Jāapskrien visa pilsētiņa. Laikam būs pārpūlējies… Jau vairākas dienas no degunteļa kaut kas pil… Paskatieties..

— Droši vien eļļa tek, — es teicu. — Vēlāk būs jāpārbauda.

— Ko lai daru, vai laist viņu? — Ksanta jautāja.

Taču ieslēgtais kibers, negaidīdams atļauju, izslīdēja

viņai no rokām un steigšus aizsteberēja uz durvīm.