Logs uz bezgalību

— Labdien, — man aiz muguras atskanēja smalka balstiņa. — Mēs jūs jau gaidījām …

Atri paskatījos atpakaļ. Mani ziņkāri vēroja apmēram desmit gadus veca meitene zilā kombinezonā. Viņai bija ļoti jauka, apaļa sejiņa ar manāmi izciļņiem vaigu kauliem, plats deguns, mazliet ieslīpas, brūnas acis. Melnīgsnējie vaigi bija sārti no saules un Kamčatkas vējiem. Ar kuplu, baltu kažokādu apšūtā kombinezona kapuce bija atmesta atpakaļ. Rudos, viļņainos matus nesen bija sajaucis vējš.

— Labdien, — mazliet apjucis, atņēmu sveicienu. — Pirmkārt, kas tu esi un no kurienes uzradies, bet, otrkārt, kas mani varētu gaidīt un kādēļ?

— Es esmu Ksanta no Sudrabotā Gulbja ciema. Mēs visi jūs gaidījām…

— Vai patiešām? Interesanti… Bet ko tu viena te … taigā… ko tu te dari? Un kur atrodas tas jūsu ciems?

— Lejā pie jūras — septiņus kilometrus no šejienes. Šeit jau nav taiga, te ir bijusī vulkāniskā elektrostacija — Paužetas ģeotermālā energocentrāle. — Meitēns viltīgi piemiedza acis un piebilda: — Vai tad jūs neesat par to dzirdējis?

— Šo to jau esmu gan … Tātad tu viena pati atnāci šurp septiņus kilometrus?

— Ne jau viena, Buks arī.

— Buks? Kur tad viņš ir?.. Un kas ir tas Buks?

— Buks ir mans draugs. Viņš ir amerikānis. Vecvectēvs atveda viņu no Aleutu salām, es toreiz biju vēl maziņa. Arī Buks bija galīgs knīpa. Viņu varēja iebāzt durami. Turpretī tagad — oho! … Ja viņš nostāsies uz pakaļkājām, būs lielāks par jums.

— Ak tā! Nu man ir skaidrs … Tomēr nav labi, ka viņš tevi pametis vienu pašu tik vientulīgā vietā.

— Viņš jau nemaz nav vainīgs. Es pati atļāvu viņam apciemot Fomu. Es te šodien dežurēju.

— Dežurē? Kur tu dežurē?

— Šeit, elektrostacijā. Viss mūsu internāts uzņēmās par to šefību līdz jūsu atbraukšanai. Kādam taču jāpieskata kiberi. Nodosim jums visu pilnīgā kārtībā. Pēc tam jums palīdzēsim.

— Hm … Redzi, Ksanta … Vispār mēs par to vēl parunāsim mazliet vēlāk… Man taču viss labi jāpārdomā, viss jāapsver …

— Jūs droši vien jau visu izdomājāt, kamēr lidojāt.

— Kur nu — tas notika ļoti ātri. Līdz šejienei no Pet- ropavlovskas jāpavada tikai pusstunda ceļā… Labāk pasaki — vai tas Foma visu laiku te dzīvo?

— Jā, viņš šeit ir galvenais sargs, lai neiebruktu vilki vai mežacūkas.

— Interesanti! Vai patiešām te vēl ir saglabājušies vilki?

— Protams! Viņi dzīvo tur — aiz Kuriļu ezera. Vilkiem tur ir savs rezervāts. Bet viņi nāca šurp, kauca un nobradāja puķes., Tagad Foma viņus vairs nelaiž.

— Hm… Paklau, Ksanta, — kāpēc gan to Fomu nevarētu iecelt šeit par galveno pārvaldnieku? Es jau nezināju, ka viņš te pastāvīgi dzīvo.

Ksanta manī vērīgi palūkojās. Viņas skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs šaubām — vai tikai es nejokoju? … Tomēr viņa sacīja ļoti nopietni:

— Manuprāt, Foma netiktu galā. Nē, jūs esat vairāk piemērots …

— Paldies… Iesim labāk pie Fomas, parunāsimies ar viņu.

— Iesim, — Ksanta smalkā balstiņā piekrita.

Viņa aizveda mani pa šauru, ar rūsganām smiltīm nokaisītu taciņu uz ciemu. Visapkārt kā ugunīgi sarkans paklājs liesmoja ziedi, Kamčatkas rudens puķes — asteres, krizantēmas, dālijas, salvijas — gandrīz Ksantas garumā. Meitene mani droši veda pa šo raibo, dzīvo labirintu. Pagājām garām kādai ēkai, pēc tam vēl vienai, pa diagonāli šķērsojām plašu noru — īstu puķu dārzu. Virs mums pletās taiga košā rudens rotā — bāiganzaļās, gandrīz caurspīdīgās skujmetes, milzīgās, apsūnojušās ciedru priedes, oranžie bērzi, zeltītās papeles, koši sarkanās apses. Bet visapkārt — rudens ziedu aukainais paklājs, kārtīgi ar smiltīm nokaisīti celiņi, mājiņas visdažādākajās krāsās.

Vietām koku zari pašķīrās, un augstu bāli zilajās debesīs, kurās ap dienasvidu vējš bija izdzenājis mākoņus, pie garajiem spraišļotajiem stabiem iemirdzējās vadu pavedieni. Blāvie saules stari, izlauzušies cauri rudenīgajai lapotnei, krāsainām uguntiņām zibsnīja verandas zaļajās un sārtajās rūtīs. Bija ļoti kluss. Zem Ksantas vieglajiem soļiem tik tikko dzirdami čabēja nokritušās lapas. Smaržoja pēc rudenīga meža. Tā bija apbrīnojama smarža — rūgtens dzestrums, trūdošas lapas, sēnes, skujas un vēl kaut kas gandrīz nemanāms, taču savādi pazīstams un satraucošs … Mēs vēl aizvien gājām un gājām … Man jau sāka likties, ka nav nekādas Paužetas, nav vecās ģeotermālās stacijas. Esmu savas bērnības noslēpumainajā pasaku mežā. Maza lauma mani nez kur ved. Vai nav vienalga, uz kurieni… Tūlīt mēs satiksim labo burvi — un sāksies brīnumi…