Logs uz bezgalību

— Jūs sarunājāties ar to stulbeni Džudu Aspersu, — arestētais klusu sacīja. — Tas biju es, kas viņu tur pārcēla — uz jūsu elektronu aparatūru, — es, jūsu kolēģis Noels Zirodū, bet pats ieņēmu viņa vietu šeit, šajā te

draņķīgajā čaulā. Ja nebūtu gadījusies muļķīga nejaušība, jūs droši vien vēl ilgi to neuzzinātu …

— Paklausieties, — profesors Tīzvuds teica. — Izbei- dziet! Mēs jau dzirdējām … Turklāt jūs neesat konsekvents. Nupat jūs apgalvojāt, ka neesat pilnīgs Noels Zirodū, bet gan, tā teikt, viņa «elektronu dubultnieks» — ar kaut ko viņam līdzīgs, ar kaut ko atšķirīgs, kam piemīt pašam savs «es». Bet tagad jūs pavēstāt, ka esat mans kolēģis Noels Zirodū? Kā tad tā?

— Nepiesienieties maniem vārdiem! Jūsu laboratorijās radītajam «Zirodū dubultniekam» taču nebija pat sava vārda. Man galu galā kaut kā sevi jānosauc. Turklāt pēdējos divos gados es pat apradu ar domu, ka esmu Noels Zirodū. Varbūt patiesībā tā tas arī ir? Būtībā mēs nezinām, kas tas ir — mūsu saprāts. Pat es, — viņš mazliet pavīpsnāja, — to nezinu …

— Pietiks! — profesors Tīzvuds viņu pārtrauca. — Ja jūs patiešām esat pie pilna prāta, tad jūs esat visparastākais krāpnieks. Jūs jātiesā.

— Skaidrs, — teica komisārs, — mēs šo punktu ierakstīsim protokolā. Profesor, man viss ir skaidrs, es jums pateicos.

— Tomēr, kungi, piedodiet, — arestētais pacēla galvu, — bet jūs taču esat zinātnieki… Es vēl varētu pieļaut, ka jūs divu gadu laikā neesat atklājuši, kādi brīnumi ir jūsu laboratorijā. Zirodū zinātniskās autoritātes oreols padarījis jūs aklus; taču tagad, kad esmu jums pastāstījis, kā spēju izdarīt pretēju eksperimentu — pāreju no elektronu aparatūras uz dzīvu ķermeni, kāpēc jūs uzskatāt mani par jukušu vai par krāpnieku? Jūs pieļaujat vienu procesa norisi — to, kuru jums izdevās īstenot, — un nepieļaujat pretējo. To atradu es … Dodiet man iespēju, un es jums šo procesu demonstrēšu. Varu, piemēram, pārnest jūsu.. hm … intelektu, profesor Tīzvud, laboratorijas elektronu aparatūrā, bet tā vietā ievietot to, kas tur patlaban atrodas.

— Izbeidziet! — profesors Tīzvuds nikni iesaucās. — Izbeidziet, Aspers! Nedz es, nedz mans kolēģis profesors Brikijs nevēlamies vairs klausīties, ko jūs runājat… Jūs aizmirstat, ka mēs esam zinātnieki.

— Patiešām, — ierunājās komisārs. — Apklustiet, arestētais!

— Nē, kungi, es neklusēšu. Ne tagad, ņe vēlāk … Ne jau tāpēc, ka gribētu atgriezties jūsu institūtā elektronu

aparatūrā. To nu es vismazāk vēlētos… Bet es negribu arī nokļūt cietumā par grēkiem, ko pastrādājis tas, kurš patlaban atrodas manā vietā jūsu laboratorijā. Cietums vai jūsu laboratorija — starpība nav liela… Bez šaubām, mana iemiesošanās šajā te, — viņš iebelza sev pa krūtīm, — bija kļūda. Es, kungi, pārāk steidzos … Man vajadzēja nogaidīt un atrast piemērotāku formu … Zinu, ka pareiza izvēle būtu bijusi velnišķīgi grūta. Nav viegli uzminēt un saprast, kas īsti katrā no jums ir iekšā. Taču neatkarīgi no tā visa, neatkarīgi no tā, ka šajā eksperimentā es tiku pie nejaukas čaulas un saņēmu mantojumā ārkārtīgi nepatīkamas slimības un sīkus noziegumus, eksperiments paliek eksperiments. Zinātnei tas paver neparastas perspektīvas.

Mirkli padomājiet: saprāts, kuru var brīvi pārvietot no vienas bioloģiskas būtnes citā! Izcilu prātu nemirstība, nevis tos konservējot elektronu aparatūrā, bet dzīvos organismos! Doktora Fausta reāla nemirstība, kungi! Turklāt bez mazākās sātana iejaukšanās. Es šos divus gadus neesmu velti zaudējis. Manos pierakstos ir sīki aplūkota procesa teorētiskā puse. Pamatota iespēja, ka šis process var būt absolūti atgriezenisks. Pieraksti ir drošā vietā; jebkuru brīdi varu tos iesniegt un izdarīt nepieciešamos eksperimentus.

Diemžēl man nācās slēpties, jo. es ļoti ātri uzzināju, ka mana čaula par tās iepriekšējā īpašnieka grēkiem tiek meklēta. Daudz laika pagāja, lai izārstētos no kaitēm, ko biju ieguvis reizē ar to. Es vēl nebiju domājis paziņot par savu iemiesošanos citā, gribēju izanalizēt tamlīdzīga eksperimenta iespējamās sekas, taču mani nejauši pazina viena no Aspersa mīļākajām… Tiku arestēts, un tad man nācās noraut masku. Lai man noticētu, biju spiests atklāt dažus «sīkumus» par institūta laboratoriju darbu…

— Tieši to «sīkumu» dēļ policija griezās pie jums, profesor, — komisārs steigšus piebilda.

— Jūs domājat, ka ir tādi «sīkumi», kuri liks noticēt? — profesors Tīzvuds izsmējīgi jautāja. — Nē, jaunais cilvēk, nekas nepiespiedīs jums ticēt. Jūs pārāk labi pazināt Noelu Zirodū, veselu gadu bijāt pie viņa pēc viņa nāves … hm … tas ir … es gribēju teikt — pēc viņa nemirstības sākšanās. Jūs varat izgudrot nezin ko, tik un tā neviens jums neticēs. Jūs esat zaglis un krāpnieks vai… vai arī ārprātīgais …

— Tātad jūs neļausiet man demonstrēt eksperimentu?

— Skaidrs, ka ne, nekādā ziņā ne!

— Dodiet man kaut vai iespēju parunāt ar to … kuru jūs uzskatāt par mani, — ar to no Zirodū laboratorijas…